fbpx

Stress ir bailes. Bet bailes ir mīlestības trūkums.

Stress ir bailes. Bet bailes ir mīlestības trūkums.

Bailes ir ticība sliktajam..ticība tam, ka esam atvienoti no Dievišķā..ticība vientulībai.
Tas, kam ticam, to mēs barojam ar enerģiju un ieaicinām savā dzīvē.

Kad manī ir uzticēšanās, es turos pie pareizās rokas, es esmu gatava rīkoties skaidri sadzirdot Visuma norādes.
Kad manī trūkst uzticēšanās prasme un egoisms ir pārņēmis prātu, es dzīvoju pastāvīgā nogurumā no kontroles turēšanas savās rokās.
Tā ir dzīvošanā pastāvīgā trauksmē, stresā, bailēs.
Līdz ar laiku nonākam pie izpratnes, ka ne stress, ne trauksme, ne bailes un arī ne kontrole – tie nav instrumenti, kas notur cilvēku paredzamībā un drošībā. Nekas no tā neatbīda prom no mums to, kas var un nevar notikt.

Stress, bailes, trauksme – tā ir apzināti izvēlēta reakcija uz dzīvi.

Iespējams Tu to pārņēmi no mūžam trauksmainās, tramīgās, stresu pilnās un kontrolējošās mammas. Iespējams, kāds notikums lika Tev iestrigt šādā pozīcijā. Bailes no tā, ka var atkārtoties vēlreiz kas sāpīgs..nav garants tam, ka viss notiks, kā vēlies, ka visu ir iespējams nokontrolēt, saregulēt, pieskatīt.
Labā ziņa, ka to var mainīt – savu reaģēšanu, taktiku, attieksmi uz dzīvi.

Pati ideja saknē, ka viss ir jāuzmana, ir ļoti neloģiska. Tā ir paranoiska pieeja dzīvei, sev – visu censties kontrolēt, pārvaldīt, pieskatīt, uzmanīt. Pašam sevi padarīt par vagaru sev..dzīvei.
Tādā krampī dzīvojot nekur tālāk par distoniju un citām stresa izraisītām kaitēm netikt.
Krampis – tā ir enerģijas sabloķēšana sevī. Kā gan lai cilvēks būtu vesels, dzīvespriecīgs, ar piedzīvojumu garšu uz lūpām, ja visu laiku viņam ir jātur krampis, jānotur cieši savilktas dūres, ja nu kas…jānotur sava uzmanība.

Atslābt = uzticēties. Atslābt = noriskēt par godu mirklim. Atslābt = iemīlēt dzīvi, mirkli, sevi.

Om Shanti