fbpx

Tā izskatās ATKARĪBAS gūsts.

Tā izskatās atkarības gūsts.

Kad cilvēks augstāk par visu un arī sevi noliek kādu no “laimes atslēdziņām”. Tā var būt emocionālā atkarība attiecībās, tas var būt alkohols, narkotikas, datorspēles, azartspēles, arī atkarība no sporta, iepirkšanās, savas sejas pārspīlēta uzlabošana.

Atkarība – ciešanas un īslaicīga bauda vienlaicīgi.

Atkarība vienmēr ir kaut kā kompensācija…arī diemžēl var būt augsts ego, kurš atsakās pieņemt lietas vai pielāgoties lietām, kuras mainās.

Atkarība vienmēr kaut ko piesedz..

Skaidrs, ka atkarības nerodas ne no kā. Pamatā atkarības rodas dēļ tā, ka iekšā ir tukšums..vientuļi, pastāvīga trauksme, var būt bail.

Piemēram, bailes novecot, nebūt pieprasītai, vajadzīgai, pievilcīgai, liek sievietei kļūt par upuri visām iespējamām procedūrām salonā. Pati par sevi sevis kopšana ir normāls un sievietei nepieciešams process, taču, kad runa ir par atkarību – sievietei zudusi spēja novērtēt situāciju objektīvi un zūd robežas tam, cik tālu vai tuvu ir – viss, pietiek.

Atkarības ir veids, kā mazināt trauksmi, pacelt prieka hormonus, aizpildīt laiku, nedomāt, nejust patiesās sajūtas, nedomāt domas, atmiņas, kuras klauvējas..
Cilvēkam ir atgriezta saikne ar sajūtu pasauli. Automātiski, tā ir nomāktība, nelaimīgums.

Vai arī ir kāds notikums, kurš plosa sirdi tik ļoti, ka lai to apklusinātu, vajadzīgs “palīgs”, totāla aizraušanās, kura apstādina iekšējo dialogu ar iekšējām sāpēm un rētām.

Atkarība nav izlaidība, taču tas lielākotiess ir vājas gribas cilvēku ierocis.

Atkarības var kļūt par normu cilvēkam, kurš cenšas izlikties par stipru, cenšas ar visu tikt galā, cenšas klusēt un neizrādīt savu nepatiku, cenšas nesadusmoties, cenšas neizteikt vispār savas domas, cenšas izlikties, ka visu kontrolē un ar visu tiek galā, cenšas būt stiprs, cenšas būt pārliecināts, cenšas izpildīt uzliktos pienākumus.. CENŠAS. Un iet pret sevi, tā vietā, lai skaidri pateiktu STOP, pateiktu NĒ un spētu kļūt patiess, godīgs.
Sevi nododot, salūzt pats savā priekšā.

Ne velti ir teiciens, ka: tie, kas čīkst, tie nelūzt. Lūzt tie, kas pārlieku klusē.

Būt spēcīgam garā vai izlikties par tādu citiem izdabājot un sevi nododot – tie ir divi dažādi cilvēki.

Atkarība gan ir, gan nav cilvēka izvēle.
Bet pilnīgi noteikti tas ir veids, kā nejust sevi, nedomāt un vismaz uz brīdi nebūt nelaimīgam.

Pieaudzis sevī cilvēks augstāk par atkarību noliek savas trauksmes sadziedēšanu. Augstāk par savu vājumu un tieksmi pēc atkarības noliek savu mieru. Viņš apzinās savu rīcību sekas.

Dzīve ir dzīve, tā ir pilna dinamikas un dažādu izmaiņu. Iekšējo briedumu atspoguļo prasme izdzīvot trauksmi, ko piedzīvojam sastopoties ar jaunām situācijām un palikt stabili uz savām kājām, nemeklējot pēc “bampera” vai trauksmes “slāpētāja”.

Atkarība ir kā knupītis mazulim, kurš mazuli paglābj no trauksmes.
Knupīti izraut no mutes nav jēgas, kamēr cilvēks pats nav gatavs apzināties un likvidēt sava stresa iemeslu..Nelikvidējot savu trauksmes avotu, viņš visai ātri meklēs to pašu vai citu knupīti.

Om Shanti