fbpx

Trūkuma programma.

Trūkuma programma.

Mēs daudzi esam izauguši ar vientuļām mammām.
Man ir grūti saprast, kā tieši radās šāds apzīmējums – “vientuļā māmiņa”, ja…pirmkārt, pēc būtības, sieviete, kļustot par mammu, jau ir divi…un viņa tīri emocionāli un fiziski vairāk nekad nav viena. Otrkārt, vīrieša neesamība sievietes dzīvē – vai tas ir pamats automātiski apgalvot, ka sieviete ir vientuļa? It sevišķi, ja viņa ir kopā ar bērniem. Un, treškārt, – kāda tur vientulība, ja paliec viena ar vienu, diviem, trim bērniem?! 🙂 Tā ir gatavā ballīte!

Šis apzīmējums – “vientuļā mamma”, ir padarīts par tādu kā nosodījumu, par zīmogu. Bet jebkura mamma var apgalvot, ka ar bērniem piedzīvo ļoti daudz pozitīvisma, prieka, mīlestības un dzīves pilnību.

Lai vai kā – paši esam izauguši redzot savas mammas rūpes un arī pašas izaugot nereti esam piedzīvojušas, ko nozīmē – palikt vienai ar bērniņiem un visu atbildību paņemt uz saviem trauslajiem pleciem.

Te nepalīdzēs komentāri – pašas vainigas..slikta karma..nepietiekami sievišķīga..ne to un ne tā izvēlējies. Mēs katrs izejam savas mācībstundas.
Stāsts nav par to, cik perfekti visiem viss izdodas un uzreiz. Bet – par NAUDU!

Sieviete, paliekot viena vai izlemjot palikt viena gādībā par bērniņiem, automàtiski aizstāj ar sevi vairākas lomas. Viņa ir māte – kas dod siltumu, sapratni, rūpes…viņa ir arī tēvs – kas dod drošības sajūtu, iestājas par bērnu, audzina atbildības sajūtu viņā, nes mājās naudu, nomaksā rēķinus, vada bērniem sociālo dzīvi.
Tad vēl sieviete ir sava darba profesionālis.
Un vēl, pa vidu visam, viņa ir un paliek sieviete, kura vēlas būt un izskatīties sakopta, iekārojama, skaista, pamanāma, novērtēta no vīriešu dzimtas pārstāvju puses, sapucēties un iziet uz kādu pasākumu, socializēties.

Bet enerģija un arī matērijas, bieži vien, pietiek tikai primārām lietām. Un, kā zināms, par prioritāti māte vienmēr noliks savu bērnu intereses.

Bērni ir tikko ieradušies uz Zemi un redz tikai to, ko viņiem rāda vecāki. Kāda filma uz ekrāna – tam tic. Jo vecāki ir pirmie Dievi ierodoties un pirmie dzīves skolotāji.

Augot ar mammu, bērns zin, ka mamma ir AVOTS, no kura var saņemt visus vajadzīgos resursus – mīļu, atbalstošu vārdu, neizsīkstošu iecietību, pacietību, drošības sajūtu, ēdienu, drēbes, mantiņas un arīdzan, mamma ir lielais “naudas maks”!! Tātad – mammai ir viss un mamma var visu!

Nu, kā, mamma taču visu pērk! Tātad, – viņai vienmēr ir daudz naudiņas! Un bērns nevar negribēt to, ko grib citi bērni un arī viņš un ik reizi, ko kārodams, viņš iet pie mammas ar lūgumu: mammu, nopirksi..?

Mamma, kura knapi savelk galus kopā, to dzirdot, izjūt trauksmi un bailes par kārtējo sava bērna lūgumu. Nē, viņa nebaidās no tā, ka viņas bērnam nebūs kārotā manta. Viņa baidās pati no sevis brīdī, kad būs atkal jāpasaka frāze: mums nav naudas! Ne tagad! Vēlāk nopirksim, kad varēsim!

Vainas un kauna sajūtu pastiprina pārliecības – es nevaru, man nepietiek, es nespēju nodrošināt savu bērnu vajadzības, kur nu vēl savējās.. Plīst pa visām šuvēm ticība, ka viss nokārtosies.
Kauns..vaina..tā vietā, lai atrastu sevī spēku izkāpt no cietējas programmas. Tā, visticamāk, ir pūrā pārņemta programma. No mammas, vecmammas.

Protams, tā dzīve sakārtojas ne aiz grūtā likteņa vien vai tamdēļ, ka dzīve ir slikta un visi vīrieši vienādi, bet es – cietēja. Tas ir arī tamdēļ, ka sieviete nav iemācījusies uzticēties, paļauties uz augstākiem spēkiem, atslābt, atdot atbildību un dalīt to ar vīrieti, piekàpties, palūgt, atteikties no sava lepnuma, ego, upura sindroma, izdziedināt savu zemo pašvērtību utt.
Mēs redzam no malas tikai slikto sievietes likteni un netaisnību.. kā ir patiesībā, to zina tikai katrs pats, kurš vēlas būt godīgs ar sevi.

Kādas emocijas izjūt bērns, redzot, kā māte dzīvo trūkuma pārliecībā? Viņš nofotogrāfē to, ko redz savā acu priekšā. Un viss, ko viņš redz saistībā ar naudu, ka nauda – tās ir ciešanas! Ka dzīve – tās ir ciešanas un cīņa! Ka es esmu maziņš puteklīts lielās dzīves priekšā.

Kapēc citam nauda plūst viegli, bet citam tā neplūst nemaz? Tieši tapēc, ka..visas programmas mēs savā zemapziņā ieliekam jau agrā bērnībā.
Kad mēs skrējām pie savas mammas sakot: “mammu, nopirksi?!”, mēs nereti pretim ieraudzījām izmisušu mammas sejas izteiksmi: “ne tagad, mums nav naudas!” Vai dziļu bēdīgu nopūtu..sāpes, pārdzīvojumu.

Un ko mēs sajutām? Mēs redzējām, ka mamma paliek trauksmaina, kad runa ir par naudu. Vai skumīga un bēdīga. Vai izmisušām acīm skatījās tālumā..

Un bērns nogotogrāfē savā apziņā gan mammas sejas izteiksmi un sajūtas, gan informāciju – nauda saistās ar mammas dusmām, bēdām, pārdzīvojumiem, mammas skumjām un manu vainas un kauna sajūtu, ka es to radīju.. Ja es neprasītu, mammu nesarūgtinātu vai nesabēdinātu.

Tātad, – nauda, tas NAV prieks, iespējas, izaugsmes un velmju apmierināšanai domāts līdzeklis. Nauda ir sāpes, ciešanas, skumjas un bēdas. Pie tam, man un man tuvākiem cilvēkiem. Kā sākotnēji mammai..

Izaugot šis cilvēks ir automātiski nobloķējis savu naudas kanālu un piedzīvo to pašu apli…
Viņš it kā grib dzīvot labklājībà, bet nav viņā izpratnes, ko tas īsti nozīmē. Ir tikai citu skaistā bilde, kas atspoguļo viņu labklàjību. Bet emociju līmenī, nauda saistās ar ciešanàm un tikai.

Kamēr mēs neizceļam no zemapziņas šos blokus, šādas greizas, bērnībā dzirdētas un uzsūktas sevī pārliecības, uz savu apzināto daļu un neizdziedinām, tās turpina savu darbu un rada mums attiecīgu realitāti.

Tas ir tikai viens piemērs, kā mēs nododam bērniem pūrā tās trūkuma programmas, kuras paši esam saņēmuši no saviem vecākiem. Mūsu mammas centās..mūsu dēļ un pavisam nepaspēja arī sevi iekļaut savā mīlamo cilvēku sarakstā.

Tā izauga mūsu mammas, tā izaudzināja daudzus mūs. Bet kāds savā dzimtā šo programmu noteikti izmainīs. Un bērni sāks dzīvot pēc savas programmas. Ne kā cietēji, bet savas dzīves radītāji.

Om Shanti

%d bloggers like this: