Tu drīksti būt jebkāds un jebkas.

Netīšām uzsēdušies uz eža, cilvēki uztraucas tikai par savu pēcpusi..un gandrīz neviens par pašu dzīvnieku.

Tāda dzīves patiesība  – cilvēka sāpes paņem visu viņa uzmanību. Un mēs neredzam, ka mūsos izraisītajās sāpēs pie vainas nav ezis..

Sāpēt var ne tikai fiziski. Arī emicionāli.

Vissāpīgāk cilvēku ievaino tas, par ko viņš pats iekšēji tic, ko par sevi domā un ko sev pārmet..ko apzinās vai ir nodefinējis sevī kā savu vājo pusi. No savas “vājād” puses ir kauns un tas rada pretreakciju.

Tad, ko mēs vainosim, – to, kurā pamostas sāpes..vai to, kurš sāpes pamodināja?

Tā vietā, lai akceptētu un pieņemtu to, kas iekšā tiek nēsāts sāpīgs, cilvēks turās spītīgi pretim pašizveidotai koncepcijai. Sāp nepieņemšana. Saspringums = sāpes!

Tu vienmēr vari kliegt uz ezi, vainot visus visos pasaules grēkos. Bet sāp taču tev. Vai nebūtu prātīgāk uzdot sev jautājumu: kapēc šis manī tā norezonēja? Kas manī izraisa sāpes?

Ieraugi, kas tevī rezonē, – izraisa dusmas, agresiju, naidu un tu spēsi pats sevi no tā atbrīvot.
Ezis nav vainīgs..sāp tev, uzsēdies viņam tu.

Atslābsti, tu drīksti būt jebkāds un jebkas.

Kristīne Om Shanti