fbpx

TU SEVI MĪLI? KĀ TU ZINI..

– Kā man saprast, ka es sevi jau MĪLU?

– Tad, kad citi cilvēki tevi vairs netracinās. Jā, tā arī ir! Tieši tā es arī domāju.

Kāpēc šī ir pazīme tam, ka tu sevi mīli? Kas ir mīlestība pret sevi?

Tā ir sevis pieņemšana ar visiem saviem trūkumiem un labajām īpašībām, atļauja būt sev tādam, kāds esi, pārtraukšana cīnīties sevī ar tām īpašībām, kuras tev sevī nepatīk.

Kad klients man saka, ka cīnās ar saviem trūkumiem, es jautāju: “Vai tu vienlaicīgi dzīvo kaujas laukā un kapsētā”?

Cīņa ar trūkumiem nozīmē to, ka -cilvēks pastāvīgi cīnās pats ar sevi. Bet karā, kā jau karā: vienas sub-personības* nogalina citas. Lūk, arī kaujas lauks un kapsēta (mirušos taču ir pieņemts apglabāt)..

Par mīlestību pret sevi.

Pats interesantākais ir tas, ka, ja tu cīnies pret kaut ko, tad šis “kaut kas” NEKAD nevar beigsies. Jo Tu taču liec tam dzīvot, dod enerģiju, baro.

Cīņa tā cilvēka dzīvei, kurš cīnās, piedod jēgu. Un, ja tā beigsies, dzīvei var zust jēga.

Tu jautāsi: Sanāk, ka ar saviem trūkumiem nav jācīnās? Lai viss paliek, kā ir?…

– Jā, nav jācīnās. Savi trūkumi ir jāatzīst un jāpieņem.
Un pēc tam var apgūst un nostiprināt sevī jaunas vērtīgas un efektīvas īpašības un ieradumus, kad tādu lēmumu pieņem.

Raksturs ir labojama lieta, kā minimums, par 50%. Pārējie 50% ir iedzimtas nervu sistēmas īpatnības, kas nekad arī nemainās.
Vecie un neefektīvie uzmanības modeļi un īpašības vienkārši paši nomirs no vecuma un bezjēdzības.

Jā, un kas tad ir trūkumi? Mēs taču ar tiem nepiedzimām! Tie kaut kādā veidā uzradās. Bet, ja jau reiz uzradās, tātad kādā dzīves brīdī tieši šīs īpašības un uzvedības modeļi mums bija nepieciešami!

Tātad – tajā mirklī tie mums PALĪDZĒJA. Bet tagad to laiks ir pagājis, mēs esam izauguši un tas, kas bija nepieciešams, LAI IZDZĪVOTU, tagad mūs IEROBEŽO un traucē mums attīstīties.

Pateiksim saviem šī brīža trūkumiem “PALDIES”, jo pateicoties tiem mēs IZDZĪVOJĀM. Un kļuvām labi cilvēki – bez liekas pieticības. Vienkārši tagad mums ir jāiet tālāk.

Tad, lūk! Kad cilvēks pilnībā sevi pieņem un atļauj sev būt visādam, viņš atļauj arī citiem būt tādiem, kādi viņi vēlas būt. Un pats vairs neizjūt ne aizkaitinājumu, ne apbrīnu.

Šis cilvēks atzīst katra cilvēka tiesības dzīvot tā, kā vinš vēlas, un pieņem viņa izvēli būt tam, kas viņš ir.

Pasaule viņam kļūst gaiša un priecīga un cilvēki – ļoti interesanti.

Avots: gintafiliasolis.wordpress.com

%d bloggers like this: