fbpx

Turēties pie sevis.

Aiziet var no jebkādas. No slaidas, ideālas sejas vaibstu īpašniecēm. Aiziet no gudrām, Viedām, arī no tām, kam divas augstākās izglītības. Aiziet no prestižām un saprotošām. No brīnišķīgām saimniecēm ar visu viņas nevainojamo boršču un tīrās, līdz spozmei izberztās mājas. No pacietīgām un mierīgām, paklausīgām un ieturētajām aiziet. Pat, ja esi dieviete gultā, vienalga nav nekādu garantiju, ja tāda ir Tava taktika noturēties blakus partnerim.

To apzinoties, nāk sapratne, ka ir bezjēdzīgi būvēt attiecības pieturoties pie kādām no savām ārējām, ciešā tvērienā noturētām kvalitātēm, spējām vai dabas dotumiem. Ir bezjēdzīgi pastāvīgi meklēt sevī vainu, nepilnības, censties aizmālēt savas ēnas puses un padarīt par savu varonību noslēpt savu patieso Es vai atteikties no sevis attiecību noturēšanas labad.

Tikai milzīgas bailes, nepārliecinātība, mazvērtība un savas vērtības neapzināšanās ieved mūžīgā spriedzē un velmē būt..noderīgai, labai, īpašai, vēlamai, ieraudzītai, pieņemtai, mīlētai un..nepamestai.

Mēs visi, kā sieviete, tā vīrietis, vienādi vēlamies mīlēt un justies mīlēti.
Un, jo vairāk attiecībās, visbiežāk sieviete, būvē abražūras ar ideju – noturēt partneri sev blakus par jebkuru cenu, jo vairāk sieviete kļūst nedabīga, neīsta, saspringta, stresaina, uzmanīga, pilna centības un noguruma vienlaicīgi, jo vairāk viņa apliecina savu mazvērtību, jo vairāk vīrietī rodas pretestība un izplēn mīlestība.

Jo vairāk sieviete apmeklē kursus, “kā noturēt, kā savaldzināt, kā aprecināt, kā pievilināt”…. jo vairāk viņa baro savas mazvērtības bailes, jo vairāk prāts ir ņēmis virsroku pār sirdi..jo vairāk viņa sasitīsies pret pašas izveidotu sienu starp sevi un savu sajūtu pasauli..starp sevi un vīrieša attieksmi pret viņas viltus daļu.

Sevi pazaudējušai sievietei blakus vīrietis jūtas, kā tēvs, kuram jāadoptē meitiņa, kuru ir jāizglāj un jāpadara laimīga. Vai arī redz izlutinātu mazu meiteni, kuras mīlestības valūta ir nauda un par to viņa pretim ir gatava dot kaut ko, kas ciešā satvērienā ir jānotur – jaunība, skaistums, slaidais augums, diploms utt.

Centība par visām varītēm palikt blakus partnerim līdzinās tam, kā cilvēks piesien sevi otram pie rokas (sirds) un ir gatavs iekarāties tajā, lai tikai roku neatlaiž. Bet, ja ieskatās dziļāk patiesībai acīs, nereti meitenei pat nepatīk izvēlētās rokas īpašnieks, viņa raksturs, kvalitātes, dzīves stils..taču ārkārtīgi svarīga ir tā roka, pie kuras ir izdevies pieslēgties. Arī, ja tā sit, per, kliedz, vaino, pazemo..ka tikai neatlaiž. Un turās sieviete ar savām bailēm, ne mīlestību..zemo pašvērtību, ne skaidri izdarītu izvēli.

Tāda atkarīga cilvēka uzvedība nerosina partnerī nedz cieņu, nedz mīlestību, nedz velmi būt blakus. Drīzāk bēgt, atgrūzt, izsmiet, pazemot, nodalīties un aiziet. Un šāda sieviete, kura karājas partnera rokā, viņa atļaus par sevi ņirgāties, pamest un atkal savākt atpakaļ, mīlēt un izsmiet, slavēt un pazemot, jo viņas neticība savai vērtība un izpratne, ka tā ir cena, kura jāmaksā par roku, kurai atļauts pieķerties..

Kas sieviete ar savu atkarīgo uzvedību pauž no sevis – “es pati sev neesmu vajadzīga, man ar sevi ir ļoti slikti, garlaicīgi, vientuļi un tukši, lūdzu, izglāb mani”…viņa vienlaicīgi pauž arī to, ka ir vēl ir maza, nenobriedusi meitenīte, kura nepazīst sevi, nejūt pamatu zem kājām, baidās no dzīves, neuzticas cilvēkiem un cer uz izglābšanu…

Tāda sieviete vēlas, lai atbildību par viņas sajūtām, emocijām, velmēm uzņemas kāds cits, – partneris.
Šī “glābšana” tiek uztverta kā mīlestība un dēļ tās var ziedot visu – savu jaunību, skaistumu, iekšējo mieru, hobijus, draugus, bērnus, dzīves stilu, darbu, intereses, pašapziņas pēdējās kripatas…lai tikai šī roka netiek atlaista.

Vīrietis nepamet. Viņš var aiziet tāpat kā sieviete, kura jūtas ieslēgta nepatiesībā.

Kad sieviete ir blakus, lai noturētos savā pozīcijā (attiecības statuss), ne lai vienkārši mīlētu vīrieti, viņa ātri izdeg, nogurst, zaudē skaistumu, vitalitāti, veselību, dzīvesprieku.
Jo centība enerģiju ņem, kamēr mīlestība dod un vairo.

Mēs aizejam tad, kad vēlamies aiziet.. un tad ir dziļi vienalga, kādi ir partnera parametri, kvalitātes, šantāžas, pavedināšanas tehnikas vai centība. Mēs aizejam, kad neaiziet nevaram.

Mēs aizejam vai no mums aiziet un tas nav iemesls meklēt sevī tūkstots vainas. Nav iespējams padarīt vai izveidot sevi tā, lai mēs derētu kādam. Mums ir jāder pašām sev. Ir jāprot dzīvot ar sevi saskaņā un tad arī blalus mums būs viegli, smaržos pēc patiesības un gribēsies būt blakus.
Kas vienam der, otram šķiet vienaldzīgs. Ko viens mīl, otrs nemaz nepamana.

Cilvēku nav iespējams pamest, aizmest, izmest… Mūs nevar iegūt, nopirkt un tamdēļ nav iespējams arī pamest. Taču šis vārds daudzos iesakņojas ar dziļām sāpēm un traumu. Iespējams, tamdēļ, ka tulkots nepareizi.
Un, iespējams, tamdēļ, ka zem šī vārda slēpjas fakts, ka pametuši esam paši sevi vai esam sajutušies savu vecāku pamesti.

Un cilvēks var iesprūst šajā sevī izveidotā kompleksā un pārliecībā – mani pameta. Vai arī iekatīties dziļāk, kas zem šī vārda patiesi dzīvo, kuras bailes.

Ja Tu tā domā, tad pajautā sev: kapēc es gribu piederēt, ne būt blakus tam, kuru es mīlu?

Vai Tava izvēle būt blakus istabā, ne viesistabā, automātiski nozīmē, ka viesistabu Tu pameti..un Tu esi sodāms ar kāda dusmām?

Mums ir svarīgi būt sev patīkamām, patikt sev, dzīvot piepildītu, skaistu, atvērtu vai aizvērtu, bet apzināti tā veidotu dzīvi, kura mums pašām patīk.
Nevis dzīvot pieskaņojoties partnera velmēm, vajadzībām, iegribām – pārdot vai nodot sevi aiz bailēm dzīvot savu dzīvi.
Nevienu mūsu parametri, dotības neglābs tur, kur nav patiesība, abpusēja cieņa un mīlestība.

Tā roka, kura ir pasniegta..paskaties vai tur ir arī sirds..vai Tu turies tikai pie savām bailēm, pašuzbūvētas ilūzijas un plikas rokas.

Kad es mīlu sevi, kad man ar sevi ir interesanti, kad es esmu gatava pastāvīgi pieņemt lēmumus un manī ir velme piedzīvot, atkāpjas bailes par to vai mani kāds grib, vēlas, izvēlas. Man visa ir gana. Bet, ja atnāk vēl viena sirds, ar kuru satiekas mana sirds – tad ir dubultlabi!

Kristīne Om Shanti