fbpx

Un tieši tas cilvēku padara vāju – sevis nezināšana.

Kā tas nākas, ka līdz šim starp cilvēkiem mēs visvairāk saudzējām un vienlaikus bijību izjutām pret tiem, kas visprecīzāk varēja mums par mums pastāstīt. Jā, – mums par mums.

Kā tas nākas, ka mēs esam dzīvojuši pasaulē, kurā mums ir tik daudz baiļu …bail izpausties, bail atvērties, bail no attiecībām, bail uzdrīkstēties, bail noticēt sev, bail noticēt otram un bail pašiem no sevis, savām izpausmēm, reakcijām, bail dzīvot. Un lielākā daļa, dzīvoja bailēs – aizvērās, ielīda čaulās, ar jau sen uzliktām maskām, tā klusiņām, mierīgi..meklēja kādu, kurš “redz”, uz kuru pusi vajadzētu kāju spert, ar ko kopā iet un uz kuru pusi.

Tikai tie drosmīgie visos laikos izcēlās, tie, kas dzīvo…dzīvo pilnu krūti un par to algā saņem gan uzslavas, gan nosodījumu. Jo bailīgo vērtētāju ir daudz vairāk, tie caur savām maskām, savos cietokšņos…sver, mēra, tiesā, kritizē, norāda.
Nē, viņi nedzīvo savu dzīvi, jo pat no tās pašiem ir bail.

Kā tas nākas, ka speciālists (astrologs, gaišreģis, pareģis, kāršu licējs, enerģētiķis utt.) labāk, precīzāk spēja pateikt visu par cilvēku? Kā tas nākas, ka tie nācēji bija pūļi? Pūļi ar cilvēkiem, kas ir gatavi samaksāt, lai atbrīvotu sevi no atbildības sajutas – dzīvot un izzināt savu dzīvi un sevi pašam.
Un mēs dusmojamies uz to, kurš savā redzējumā nokļūdās un, nedod Dievs, viņa “dēļ” ne tās izvēles un ne tos lēmumus pieņēmām.

Ir tik saldi…tas, kurš zina mani, uzdāvina man prieku uzzināt sevi – pastāsta par manām stiprām pusēm, manu varēšanu, manām kļūdām vai kļūdaino domāšanu, manām iespējām un laimi, kas, iespējams, ceļo pie manis…Tas, kurš zin mani, nomierina manu mūžam jautājošo un nobijušos prātu. Uz mirkli iedod pa gabaliņam kādas atbildes. Un cieši piesien manu atkarību no tā..jo, viņš būtībā iedod man mieru. Mēs pērkam sirdsmieru.

Sanāk, ka mēs, tā vietā, lai paši sevi izzinātu, iepazītu, justu, atvērtu un uzticētos savai intuīcijai…tā vietā, lai sadarbotos ar savu spēku, drosmi, enerģiju, mēs izvēlamies samaksāt naudu, lai mūsu dzīvēs iedziļinās kāds cits. Lai pasaka, kā būtu darīt vislabāk, kādus lēmumus pieņemt, kuras attiecības izvēlēties, kuru ceļu iet un kuru neiet, kuru cilvēku neizvēlēties, kuru atstāt kā draugu, kuram cilvēkam uzticēties, kuram, ne.
Sanāk, ka pati dzīve ir tik mazvērtīga un paši mēs tik vāji un bailīgi, ka nespējam vienkārši dzīvot. Dzīvot savu dzīvi. Mums vajag atbalstus ārpus mums.

Un tieši tas cilvēku padara vāju – sevis nezināšana.

Mēs būtībā pērkam sevi. To saturiņu, kuru Dievs mūsos katrā ir ielicis, – mums tas ir svešs. Un mēs esam gatavi atrast un samaksāt tam, kurš šo manu saturu redz, jūt, spēj nolasīt, izstāstīt un atdot man atpakaļ. Pa gabaliņam.
Un ir cilvēki, kuri katru mīļu brīdi dzīvo ieķērušies kādam tālāk redzošam cilvēkam rokā, kā mammas uzsvārcī, gaidīdams apsolīto, saprotamo, manis pasargāto, drošo dzīvi. Visērtāk turēties pie tā, kurš tirgo ilūziju un apsolīto laimi..

Vai kāds var zināt labāk Tevi par Tevi pašu? Droši vien, ja Tu pats sevi uzzināt neizvēlies.

Vai visiem patīk iegādāties auto, bet stūri atdot kādam citam..

Tā bija fantastiska pasaule, kurā visu varēja nopirkt. Arī sevi..

Om Shanti

%d bloggers like this: