Tad, kad Tu sāksi kāpt ārā no upura lomas, rēkinies ar to, ka tas ļoti ļoti kādam nepatiks. Tiem, kuriem ērts Tu biji tieši esot upuris.
No upura var dabūt resursu, pie tam, – par baltu velti! Upuris ir ērts, draudzīgs, lapins, paredzams, – drošs un neizraisa velmi censties viņa labā..var atslābt un gūt sev labumu.
Lai arī upuris nav tas enerģiskākais un spēka pilnākais cilvēks, jo viņā nav ticības sev un nav uzmanība uz sevi, taču to mazumiņu, kas viņā ir, var dabūt un apēst pilnībā. Jo upuris neprot un arī nevēlas aizsargāt savas robežas vai pateikt STOP. Viņam robežu vispār nav..
Kapēc?
Tapēc, ka – būt ērtam, upura valodā ir – būt mīlētam, atzītam, ieraudzītam, pieņemtam. Un tā ir lielākā upura velme. Tamdēļ savu lielāko dzīves daļu viņš apzināti velta citiem cilvēkiem – izpatīkot, izdabājot, dzīvojot otram, ziedojoties arī, ja viņam to neprasa, pilnībā vēloties kalpot otram cilvēkam, izkust viņā.
Un kas notiek?
Vai šī izvēlētā dzīves stratēģija ļauj upurim kļūt novērtētam, mīlētam un cienītam?
Par nožēlu, – absolūti, nē!
Šādi cilvēki ir patiešām ērti un izskatās lapnības kalna gali, taču, nez kapēc, viņi izraisa cilvēkos lielu nepatiku, velmi pārtraukt komunikāciju, pat bēgt.
Jo meli nav patīkami.
Lai arī acīs viņi ir centības un pieklājības pārņemti – velme izpalīdzēt, būt atbalstošam, laipnam, atsaucīgam…cauri šīm rīcībām enerģētiskā līmenī var just viņa patieso stāvokli – iekšējo agresiju, neapmierinātību, dusmas un liekulību.
Katrā upura rīcībā ir ieslēptas viņa gaidas no otra.
Liekulība dzīvo faktā, ka upuris izliekas dodam, taču zem tā slēpjas velme dabūt ko pretim. Un tas ir tas melīgums, kas nav tīkams un ir nolasāms. Tamdēļ, ka upuri ir enerģētiskie vampīri. Arī tam ir grūti noticēt, taču to var redzēt viņa smalkajā plānā. Sevi nemīlošs cilvēks ir tukšs, taču, lai varētu izdzīvot, vajag resursu – enerģiju. Viens variants ir domāt un dzīvot tā, ka enerģijas netrūkst, bet, ja tā nesanāk un upurisms ir pārņēmis savā varā, nākas enerģiju zagt, kļūt par enerģētisko vampīru. Tas ļoti labi ir sajūtams blakus esot šādam cilvēkam un iekšeji ik viens vēlas aiziet no vietas, kur notiek uzbrukums, lai arī neredzams.
Upuris nav spējīgs dot, mīlēt un dalīties no sirds. Viņš izdabājot mēģina nopelnīt sev atzinību, mīlestību, kas ir – vēlas saņemt otra atļauju justies vērtīgam. Viņš dod, lai saņemtu. Tas ir neapzināts un apzināts aprēķins.
Lai arī izskatās, ka upuris cenšas pēc labākās sirdsapziņas, enerģētisko līmeni aplūkojot, var redzēt melnus caurumus, kuros mīt negatīva, zemas vibrācijas enerģija. Viņš ārēji dod, bet iekšēji dodamo pavada dusmu un agresijas enerģija. Par ko dusmīgs? Par to, ka citi atļaujas viņu nemīlēt, atgrūzt, izvairīties. Bet pats nav gatavs paanalizēt, kapēc tas tā notiek, vai tiešam visi cilvēki ir ļauni, slikti un stulbi..
Upuris ir mazs bērns, kurš nespēj pastāvīgi eksistēt. Un arī analizēt savu uzvedību viņam nav pa spēkam. Viņam allaž vajaga kāda plecu, roku, atbalstu, lai nepazaudētos, lai kāds notur viņu uz savas enerģijas rēķina.
Tā ir maza bērna domāšana – es gribu, lai mani visi mīl. Tas nozīmē – es gribu no visiem saņemt resursu sev. Man pienākas, man vajag, es gribu..
Pieaudzis cilvēks no bērna atšķiras ar to, ka viņš ir pagriezies pilnīgi otrādākā virzienā – no visa resursa saņemšanas tikai sev uz gatavību dot no sevis. Viņš lūkojas, kā var dalīties. Viņa fokuss nav – es dodu tikai ar vēsu aprēķinu. Taču veselīga enerģijas apmaiņa viņam ir skaidri saprotama.
Upuris it kā dod, bet pieprasa uzreiz pretim un dusmojas, ja kāds neattaisno viņa cerības. Bet pieaudzis, pašapzinīgs cilvēks ir piepildīts un no šī stāvokļa viņš vienkārši nespēj nedalīties.
Tas, kurš nemīl sevi, nespēj mīlēt citus. Viņš mēģina iemainīt savu izdabāšanu pret citu atzinību un mīlestību.
Mīlestība ir par enerģijas apmaiņa. Abpusēja.
No upura var gūt maksimālu labumu sev, mierīgi pārkāpt viņa robežas un izmantot savā labā un tas notiek ar paša upura akceptēšanu. Taču ar upuri nav iespējams apmainīties ar enerģiju, izveidot harmoniskas, emocionāli tuvas attiecības, izjust patiesu emocionālo tuvību. Jo viņam nav šīs emocionālās tuvības arī ar sevi pašu.
Lai arī cik ļoti stipri Tu censtos mīlēt upuri, viņš nespēj to paņemt pretim, jo viņam nav “līme”, kur pielipināt otra mīlestību. Tā līme ir – mīlestība uz sevi pašu. Tur upurim ir vakums, caurums, tukšums un itin nevienam nav pa spēkam šo tukšumu aizpildīt. Tas ir jāizdara pašam.
Nav tā, ka cilvēks ir upuru upuris un zīmogs uz pieres un – nav nekādu variantu no šīs lomas tikt laukā. Upurisms var arī būt sevi mīlošam cilvēkam kādā vienā konkrētā dzīves jomā.
Piemēram, tikko ir runa par naudu, cilvēks sakņop, nespēj paņemt, pieņemt, sāk taisnoties, stostīties, justies neērti, kaut arī pats ir izdarījis darbu un samaksu viņam pasniedz no visas sirds. Vai arī stāsts var būt saistīts ar vecākiem, partnerattiecībām, profesionālo jomu uc. Tas vairāk ir par jomām, kurās cilvēkam izpaužas zema pašapziņa, zemas pašvērtības sajūta. Bet kopumā – tas arī ir upura lomas pamatā – es nejūtu sevi, neapzinos sevi.
Upuris ir cilvēks, kurš ir un, tai pat laikā, viņa nav, jo viņš sevi absolūti neredz, nejūt, neapzinās, neizjūt cieņu uz savu esību, neprot iztulkot savas sajūtas un pārvaldīt emocijas. Viņam sevis nav, tapēc iet ubagot savu atblāzmu pie citiem. Viņš iet pēc apstiprinājuma un spoguļattēla, lai spētu izdzīvot paralēli savām patstāvīgām domām par to, ka viņa nav un viņa vieta uz Zemes, arīdzan, nav. Nav iespējams dzīvot bez pašidentitātes.
Lai Dievs dod mums spēt ieraudzīt sevī, kurās dzīves jomās mēs iekrītam “upurītī” un sākam buksēt – dzīvot ciešanās, sāpēs, emocijās un pārdzīvojumos. Ja spēsim to apzināties sevī, būs vieglāk laicīgi to manīt un neiekrist.
Labā ziņa – upura loma ir dziedināma un no tās ir iespējams izkāpt ārā uz pavisam! Un tas noteikti ir jāpaveic, lai atvērtos Tavā priekšā skaista, piepildīta, krāsaina dzīve!
Viss ir Tavās rokās. Viss sākas ar pieņemtu lēmumu.
Tad, kad Tu sāksi kāpt ārā no upura lomas, rēkinies ar to, ka tas ļoti ļoti kādam nepatiks…
Om Shanti
