fbpx

Uzticēties..

Mēs uzticamies..un paņemam savu iztucēšanos atpakaļ. Viļamies, krītam, dusmojamies, pamodamies un atkal dāvājam savu uzticēšanos Visumam, Dievam, eņģeļiem, kādam… un atkal un atkal, paši nepamanījuši, esam uzticēšanos paķēruši atpakaļ.
Savu uzticēšanos mētājam šurpu turpu un nespējam to nedz satvert, nedz izprast, nedz ar to dzīvot.

Tik ļoti ieaudzināts dzīvot vīrišķās enerģijās – celties, cīnīties, dabūt, panākt, izcīnīt..un tik ļoti maz ir mums, sievietēm, ir mācīts realitāti radīt ar savu iekšējo spēku.

Jā, sieviete rada caur sevi, ne caur ārējo telpu. Sieviete visupirms skaidri apzinās, ko viņa velas, kurp virzīties. Uzkrājot sevī enerģiju, (ne iztērējot fiziskās cīņās) sieviete piepilda apkārtējo telpu un arī vīrieti, kurš “aizies pakaļ”.. Bez komandēšanas, pavēlēšanas, manipulēšanas, lūgšanās un arī bez savas velmes būt pārākai un mantras skandēšanas: “es pati!”..sieviete var dzīvot skaistu, piepildītu dzīvi.

Lai baudītu viņai sniegtos augļus, ir jāprot baudīt vispār. Kā lai to izdara saspringta, uzvilkta, nervoza, pārgurusi, pilna neuzticēšanās un pretenziju sieviete? Kā lai viņa spēj savā steigas pilnā ikdienā apjaust vārdu – atslābsti, uzticies, izbaudi..ja ir tik daudz finiša taisnes noliktas savā priekšā?

Kāpēc mums ir tik ļoti bail ļauties, paļauties, uzticēties?
Jo ir bail, ka mēs no vainas sajūtas paši savā priekšā nosmaksim..tikko aptversim, ka – neizdarījām pietiekami daudz, neuzspējām vai nebijām pietiekami gudras un aktīvas, lai šis..kaut kas nebūtu sabrucis, neizdevies, pazaudēts, nesasniegts. Mūs taču māca kā “sasniedzeju” kultūru. Tev jāvar!!! Un Tu arī vari…

Un otrs, ir sajūta, ka – ja es neesmu aktīvā darbībā un kustībā, tad es nepārtraukti kaut ko palaižu garām. Vai vismaz ko ļoti svarīgu.

Jo sākt dzīvot jūtot, dzirdot sevi, sarunājoties ar savu intuīciju un sekojot tai..tas mums nešķiet tik svarīgi…Tas nav iemācīts, kā vērtība. Bet bez savu dziļumu izprašanas un apjaušanas, sieviete nav nedz spēcīga, nedz stabila, nedz jaudīga. Tā ir trausla un lūztoša..

Ko savā būtībā mēs steidzamies nenokavēt..? Kādu mirkli, kurā viss mainīsies?
Kurā mēs beidzot būsim pietiekoši labas, – uzspējušas, panākušas, sasniegušas?
Kurš iedos mums šo vērtējumu? Sociums?
Kur ir beigas šim tavam skrējienam?

Vai Tev šķiet, ka ilgi gaidītais miers vienu dien iestāsies pats? Tas negaidīti atnāks, iestāsies Tavā durvju ailē, apstādinās tevi pirms kārtējā skrējienā un teiks: mīļā, tagad viss, apstājies.?”

Cik tālu Tu redzi savu skrējiena taisni?
Kur tā beidzas? Aiz vēl pāris pašizglitošanās kursiem, rūpīgi izpildīta plāna darbā vai precīzi laikā bērna apmeklētiem pulciņiem? Kad?

Tu sevi zini? Vai Tavs skrējiens kalpo, lai palielinātu šo distanci starp patieso tevi un to sevi, kura nepārtraukti cenšas…Iederēties. Atbilst. Būt veiksmīga, laba.
Kura Tu Tev ir mīļāka..?

Kā Tu uzzināsi, ka drīkst apstāties?
Vai Tu maz gribi apstāties?
Vai Tu maz zini, ko nozīmē uzticēties…atdot savas rūpes, paļauties, zināt, ka esi pasargāta, drošībā?

Tu vēlies atbildēt uz šiem jautājumiem?

Sieviete. Iet maigi kustinot gurnus. Runā patīkami. Ēd nesteidzoties..

Sieviete-vīrietis. Skrien, mugura sakupmpusi, jāuzspej. Citi gaida. Citiem. Priekš citiem..
Paēd skrienot, iekož pauzēs, neapēd vispār, nav laika. Sev.
Runā skaidri, skaļi, paveloši, izkomandē vai …nespēj par sevi paziņot pasaulei vispār. Cieš klusi. Neelpo.

Uzticēšanos nevar iesākt ar – hops, no šodienas! Uzticēšanos var iemācīties, apgūt.

Sāc ar mazu solīti. Uztici draugam savas domas. Uzticies un palūdz palīdzību. Uzticies un padalies ar saviem pārdzīvojumiem. Palūdz atbalstu. Uzticies un atļauj otram piedzīvot palīdz ēšanas prieku tevi atbalstot.
Uztici kādu savu risinājumu.
Ieraugi vīrietī spēku un atbalstu. Maini savas domas par vīrišķo dabu. Maini savas domas par sievišķo dabu.

Uzticēties sev. Uzticēties otram. Uzticēties vispār. Mēs to mācamies, kaut esam dzimuši pilnībā..

Om Shanti

%d bloggers like this: