fbpx

Vai ir korekti teikt, – cīņa labajam ar ļaunu?

Vai ir korekti teikt, – cīņa labajam ar ļaunu? Es domāju, ka labais necīnās ar ļaunumu, citādāk tas būs tāds dikti interesants “labais”.
Labais ir kā gaisma. Bet gaismai necīnās ar tumsu, jo tikko ir gaisma, tumsa pazūd.

Mēs varam stāvot pretim agresoram bailēs un bezpalīdzībā sarosīt dūres, gribēt atriebt, klusi vai atklāti ienīst vai uzbrukt, taču tādas reakcijas tumsu tikai baros un palielinās.

Cilvēkiem ar tumšām domām un tumšu dzīves skatījumu pāri nodarīt agresējot pretim nav iespējams. Viņi jau reiz ir bijuši tik ļoti sāpināti, ka savu sirds jūtību ir cieši aizvēruši ciet un ja Tu domā, ka Tavas ciešanas viņam liks sajusties slikti, Tu šaubies. Gluži pretēji.

Agresoru patiesi interesē redzēt ciešanas Tavās acīs viņa uzvedības rezultātā, ne mieru un harmoniju, tamdēļ Tava agresija pretējā virzienā priekš viņa ir tikai viņa kārtējā uzvara un salda medusmaize.
Viņi neredz un neanalizē savu uzvedību, izpausmes, emocijas, vārdus un rīcības attiecībā pret citiem. Un šie cilvēki nedzīvo vainas un kauna sajūtās. Pie tā nepiesauksi nevieniem vārdiem.
Tavs kliedziens vai uzbrukums vien apliecinās viņam viņa varenību un to, ka viņa nodarītais ievainojums ir izdevies.
Tumsa grib tikai postīt. Postīt cilvēks grib tikai aiz savas mazvērtības, niecības sajūtas, sevis neieredzēšanas, kauna par to, kas vai kāds viņš ir, aiz neiederēšanās sajūtas, – tas viss rada cilvēkā pastāvīgu stresu un kāpjošu agresiju.

Skaidrs, ka cilvēks tāds ir dziļi dziļi nelaimīgs, vientuļš, pilns bailēm un tas tiek nokompensēts ārēji ar lielu, biezu vairogu – ar aktīvu bravūrīgumu, lecīgumu, atklātu citu aizskaršanu, izsmiešanu, blakus esošo pazemošanu, valdonīgu attieksmi, manipulācijām, agresīvu uzvedību utt. Taču nereti šādi cilvēki nespēj atklāti nēsāt savu vairogu un visas indes krāj sevī klusēdami. Un tur, kur pamet savu skatienu, tur zāle novīst..

Protams, ka sevī izaudzētu atombumbu šāds cilvēks centīsies pārmest uz kādu citu. Jo ir neciešami grūti katru dienu just šo atombumbu savās krūtīs, kura atgādina, cik nemīlēts, neviena negribēts, nemīļš un izstumts viņš ir.
Skaidrs, ka kāds ir ļoti ļoti pacenties un nodarījis reiz pāri šim cilvēkam. Un absolūti skaidrs, ka to izdarīja tieši tāds pats – pilns dusmu, kritikas, pretenziju un aizvainojumu cilvēks. To izdarīja cilvēks, kuram arī reiz kāds iedeva sajūtu – Tu neesi nekas, Tu neesi vērtīgs, Tevi neviens nemīl..
Un tā šī sērga izplatās – no vienām rokām uz otrām rokām. Kamēr kāds to vairāk pretim nepaņems..

Kad Tev uz ielas vēlas kāds iedot savas netīrās, dubļainās drēbes, Tev ir izvēle – ņemt vai nepaņemt.
Kad kāds met uz Tevi savu agresiju, pauž ļaunu un ārdošu attieksmi, Tev ir iespēja to tieši tāpat nepaņemt. Tas nozīmē – nereaģēt atpakaļ.

Ļaunu rīcību cilvēks ir dziļi nelaimīgs, ļoti vientuļš, pats no sevis nogriezts un mīlestības izslāpis. Tik vien kā mātišķu mīlestību viņš patiesībā alkst. Un aiz šīm slāpēm var sagraut un sabradāt tik daudz..

Vienīgais veids, kā postu apstādināt, parādīt, ka Tev pietiek mīlestības sevī, uz sevi.

Neatļaut otram nākt un ārdīt mūsu dzīves, – tā ir mūsu atbildība. Mums ir jāprot parūpēties par savām robežām.
Atļaut otram postīt sevi – tā nav mīlestība uz viņu, bet gan upurisms un nemīlestība uz sevi pašu.
Te ir smalka robeža – prast palikt mīlošam, bet vienlaicīgi stingram un pašam sevī centrētam. Jo agresors, iespējams, tieši šo mācību arī mums nes – neizpklīst, būt stipram, nostāvēt stabili uz savām kājām, prast nosargāt savas robežas, saglabāt pašcieņu jebkādos apstākļos, spēt saglabāt mīlestību neviena neskartu un audzēt to sevī, lai ir ar ko mīlēt citus.

Ļaunu rīcību nevar uzvarēt ar ļaunu atbildi. Tad Tu pats esi uzvarēts.
Ļaunums ir tumsa, ieslēdz savu gaismu – mīlestību uz sevi. Tas ir milzīgs spēks. Cilvēks, kurš mīl sevi, aizstāv sevi un savu telpu, jo tā ir Dieva dāvāta telpa par kuru mums katram jāparūpējas.
Tikko es spēju saglabāt pašcieņu, tumsai nav lielas varas. Tumsa uzvar tur, kur cilvēks pats no savas gaismas ir atteicies..

Kad otrs spēj mūsos pamodināt dusmas un agresiju, vienmēr der atcerēties, ka šīs dusmas neradās pēkšņi, tās Tevī gulēja apslēptas.

Mūsu emocionālā reakcija, kā likums, notiek tamdēļ, ka pašu ievainotā daļa un apslēptā sāpe ieraug sevi spogulī.. Ar to nav iespējams izcīnīties vai uzvarēt. To var tikai sevī ieraudzīt un sadziedēt.

Uzvarēts un sagrauts Tu – tas ir vēl viens apliecinājums tumsas pārņemtam cilvēkam viņa spēlē, ka viņš ir sliktais un to var turpināt spēlēt un, ka ir atkal uzvarējis un var piekārt pie krūts vēl vienas salauztas vai sāpinātas sirds medāli.

Tava velme cīnīties atspoguļo mīlestības trūkumu sevī, mazvērtības iezagšanos un baiļu ielaišanu sevī. Atgriez sevi spēkā, ticībā un gaismā. Kādreiz mūs ļoti mīlot nes šādas mācības, lai padarītu vēl stiprākus. Tu taču nezini, kam Tevi gatavo..

Mēs katrs esam pats savās rokās. Nosargā sevi kā visdārgāko un svarīgāko brīnumu.

Mīlestība ir stingra, stipra un mīļa vienlaicīgi.

Om Shanti