fbpx

Vaimanāšana, čīkstēšana, sūdzēšanās.

Zini, tas ļoti saindē..blakus stāvošos. Vaimanāšana, čīkstēšana, sūdzēšanās, visu citu vainošana, depresija, melanholija..
Tas ir tāpat, it kā riepa, kura izlaidusi gaisu, tā vietā, lai aizlīmētu bojāto vietu, visu mūžu braukā pie sev tuviem cilvēkiem, lai “uzpumpētos” (ar viņu enerģiju), labi zinot, ka gaisu drīz atkal nolaidīs.
Mēs visi varam un mēdzam iekrist kādā pārdzīvojumā. Neviens uz Zemes nedzīvo burkā. Taču mūsu katra paša atbildība ir meklēt veidus, kā sev palīdzēt. Runāt, meklēt speciālistus, cilvēkus, kuri ir apguvuši veidus, kā palīdzēt.

Vieglāk, protams, ir lepnībā un ieslēpjoties savās bailēs paziņot: es nevienam neuzticos..psihoterapija- tas nav priekš manis…viņi neko nejēdz..lieka naudas izmešana utt.un turpināt mocīt savus apkārtējos ar savu nelaimīgumu.
Grūti taču atzīties, ka reāli risinot lietas, var zaudēt tos cilvēkus, kuri velta laiku un enerģiju un uzmanību glābjot mani.

Protams, sākot darbu ar savu iekšpasauli, būs atkal jāsatiekas ar reiz piedzīvoto. Bet tas ir veids, kā cilvēks uzņemas atbildību uz sevi. Vai neuzņemties un visus savus līdzcilvēkus iesaistīt savā nelaimīgumā, neko nemainot.

Tā ir tāda maza bērna pozīcija – visi ir slikti, visi ir man kaut ko parādā, bet es pats – zelta gabaliņš!

Dzīve ir dzīve un tajā ir visas krāsas. Katra cilvēka spēkos ir turēt fokusu uz to visu labo, kas vienmēr paralēli ir vai arī … ik mirkli atzīmēt sev to, kā trūkst un dzīvot skatoties caur “trūkuma stikliņu” uz savu dzīvi.

Neatkarīgi no tā, ko Tu izvēlēsies, dzīvē nepārtraukti vienlaicīgi notiek viss – labas un ļoti labas lietas. Par spīti absolūtiem pesimistiem, dzīvē skaistā ir ārkārtīgi daudz. Iekšēju mieru vienmēr spēj dot harmonija. It visā. Ne tikai balts vai melns.

Grūtsirdība kādreiz ir vienkārši totāla sevis žēlošana, lepnība un nevēlēšanās pašam par kādu dzīvu būtni parūpēties. Ir pierasts ņemt, saņemt, dabūt. Bet dot..ir kaut kur apstājies.

Būt savos pārdzīvojumos un nekāpt no tiem laukā – tā ir tāda pati izvēle, kā – es atsakos redzet labo sevī, sliktais mani vairāk “uzbudina”.

Ciešanās ir tik daudz izdevīgā – mani žēlo, mani pamana, ar mani beidzot rēķinās, mani mīl, mani uzklausa, mani pabaro ar uzmanību, kuru es citādāk nespēju piesaistīt savai personībai…es atkal varu būt mazs bērniņš, par kuru rūpējas visi pasaules vecāki.

Ir jāsaprot, ka daudziem, sevī izaugušiem cilvēkiem, nebūs komfortabli tikko sajutīs, ka viņus kāds allaž cenšas ielikt savu vecāku lomā. Draugi ir tapēc draugi, ka starp viņiem notiek veselīga energijas apmaiņa, augšana, attīstība arī kopā.
Kamēr vecāku uzdevums ir tikai dot, bet bērns – tikai ņem resursu.
Te var draudzībai iezīmēties vienā brīdī gals, jo mazais, izsalkušais Tu, pat neredz un nepamana, ka visās attiecībās vienā brīdī uz jebkuru cilvēku uzprojicē savu mammu vai tēti. Un sāk spēlēt attiecības ar viņiem. Sūdzoties, niķoties, kaprīzēties, būt savā vājumā, meklējot nekad negūto emocionālo saikni.
Iespējams, tā bija ierasts vēl mazam esot – tikai, kad raudāju, mamma mani pamanīja.. Kamēr biju mierīgs, neviens nepievērsa uzmanību. Un tā mēs apgūstam pārliecību: mani mīl tad, kad es ciešu, čīkstu, raudu, man sāp utt. Un ceļš ir atvērts!

Mazi bērni tā dara – nerisina lietas, kad viņiem kaut kas nepatīk, nav pa prātam vai neder otra cilvēka rīcībā, viņi apvainojas, dusmojas, kliedz, brēc, apsūdz, nodalās, aizbēg..

Nē, tas laiks ir beidzies, lai liktos stilīgi paziņot: “man ir slikti, jo vecāki mani nemīlēja.” Tu esi izaudzis. Nāksies to pieņemt.

Izaugot mēs katrs nesam atbildību par savām izvēlēm. Visi cilvēki uz Zemes nevar spēlēt mums mūsu iztrūkstošos vecākus un aizpildīt to tukšumu, kuru neizveidoja mamma..nespējot nodrošināt drošu emocionālo piesaisti, saikni.

Augt. Audzēt ticību sev – tā ir ārkārtīgi izdevīga dzīves pozīcija. Pieaugušam cilvēkam. Tu kļūsti spēcīgs. Vesels. Pieaudzis. Patstāvīgs. Pats spēj uzņemties atbildību par katru savu lēmumu. Tevi vairāk nebiedēs citu domas, kritika, noliegums.
Bet..tas ir risks, jo tagad Tu pats sāksi par kādu rūpēties un, iespējams, nebūs vairāk pieejas garšīgam citu resursam, kuru dabuji caur Tevis žēlošanu. Tevi uzlūkos kā spēcīgu, pašapzinīgu cilvēku, kuram ir savas domas, viedoklis, varēšana, teikšana. Tā ir pilnīgi cita dzīves pozīcija. Tā jau ir dalīšanās. Un dalīšanās no sava spēka.

Tā izvēle nevar nākt no salauztas sirds un prāta vien. Ir jāmeklē veidi, kā dziedināt savu ievainoto, mazo bērna dvēseli, kā sadziedēt savu sirdi, lai pieaugtu savā patiesā jaudā, spēkā, atraktu visus savus resursus un sāktu piedzīvot dzīvi.

Om Shanti