“Par vardarbību atbildīgi ir abi – gan “upuris”, gan “varmāka”. Lai arī, galvenokārt, sievietes min savas neizdevušās kopdzīves, vardarbības un ciešanu iemeslā tieši vīrieti, tas neattaisno sievietes drosmes trūkumu apjaust, ka vainīgi ir abi.

Konsultāciju laikā atkārtoti dzirdu stāstus par bērnībā pieredzēto vardarbību vecāku starpā. Pie kam, nereti vienīgais, kurš šo situāciju mēģina ietekmēt un kontrolēt, ir bērns. Tipisks stāsts – kad viens no vecākiem kļūst agresīvs, bērns metas vidū un mēģina otru vecāku aizstāvēt.

Sekas tam ir plašas un tālejošas – mainītas vecāka-bērna lomas, pārmērīga atbildības sajūta, iekšēja trauksme un panika un nespēja ņemt no vecāka, kuram “jau tā ir slikti”. Ja bērnības traumējošā situācija netiek izstrādāta, tā viennozīmīgi ietekmē attiecības pieaugušā vecumā.

Lai kā bērns censtos, tas nevar novērst vardarbības aktus. Pieaugušie gan var, tomēr, ar dažādiem aizbildinājumiem, to nedara. Tamdēļ es uzsveru vēlreiz – PAR VARDARBĪBU IR ATBILDĪGI ABI!
Ja tu paliec situācijā, kurā pret tevi izturas nepieņemami – aizskaroši, pazemojoši, vai kā savādāk vardarbīgi, tu dod atļauju otram šādi rīkoties. PALIEKOT KOPĀ AR VARMĀKU, TU ATBALSTI VARDARBĪBAS TURPINĀŠANOS!

Mēs sen vairs nedzīvojam apstākļos, kad sievietes bija ekonomiski atkarīgas no vīriešiem, un tām tikpat kā nebija izvēles iespējas. Šodien, turpinot attiecības ar kādu, kurš tevi sāpina, tā ir arī tava atbildība un tavos spēkos ir to mainīt.
Tā ir tava izvēle pateikt NĒ ne tikai vārdos, bet arī savā rīcībā. Jo, neko nemainot, gaidot, kad “otrs nāks pie prāta”, tu samaitā ne tikai savu dzīvi. Varbūt tavā tuvumā ir kāds bērns, kurš ar šausmām vēro notiekošo un veido savu pasaules modeli atbilstoši pieredzētajam.”

Autors: Gunta Jēkabsone

Tā ir arī mana personīgā pieredze – nezināt, ka man, kā bērnam, nav pienākums vecākus vai vienu no viņiem glābt, vilkt, labot, stāties pa vidu vai ziedotu savu ķermeni, lai tikai mazinātu spriedzi vecāku starpā. Ja vien tas, ka bērns iestājas pa vidu spētu mainīt vecāku attiecības. Gluźi pretējo, tas izgaismo vēl vairāk vardarbības ceļu.

Esot blakus vardarbībai, bērns nevar nebūt iesaistīts. Vārdi: “tas uz tevi neattiecas”, nestrādā. Bērns ļoti automātiski uzvelk atbildības nastas smago mēteli un vienā sekundē atsakās no bērnības, lai pieaugtu..jo tikai pieaudzis taču var parūpēties par citiem.

Nav!!! Nav bērna spēkos izglābt savus vecākus. Ūdens tek no augšas uz leju. Savas praktizēšanas laikā man nav izdevies redzēt vai satikt cilvēkus, kam ir izdevies izmainīt savus vecākus ar jebkādām iedvesmošanas, kritizēšanas vai citām glābšanas metodēm. Izmainīt sevi un iedvesmot uz izmaiņām, – tā gan notiek. Bet tikai tad, kad vecāki vai viens no vecākiem izlems mainīties, viņam tas pašam ir pa spēkam.

Bērns ir kā augs, tas nevar veiksmīgi attīstīties neatrodoties drošībā(aizsargāts, mierā), gaismā(pamanīts) un mīlestībā(samīļots, uzklausīts). Vecāki tamdēļ ir vecāki, ka nu jau uzņemas atbildību ne tikai par sevi..

Grūtā brīdī, saspringtos apstākļos meklējam risinājumus, lūdzam palīdzību, runājam. Arī ar bērniem par to, ko jūtam un piedzīvojam.

Man neizdevās izglābt. Ne bērnam esot, ne pieaugot. Un nācās salauzt šo ilūziju tūkstots gabalos.
Bet sliktākais tajā visā, ka es pat nenojautu, ka es drīkstu neglābt..
Es nezināju, ka drīkstu noņemt no sevis šo atbildību par citu likteņiem un izvēlēm. Es arī nezināju, ka drīkstu izvēlēties sevi.. Manis nebija. Es sevi jutu tikai tik ilgi, kamēr bija, ko glābt. Arī jau pieaugot.
Vainas apziņa, atbildības sajūta un hiperaprūpētājas ieņemtā loma liedza man pašai dzīvot atvērtu piepildītu dzīvi, piedzīvot sevi.

Darbs, ilgs darbs ar sevi ir ļāvis ieraudzīt, kapēc un par ko izveidojās mana personība. Vislielākais dimants tajā – es ar mīlestību un lielu saudzību šodien strādāju ar cilvēkiem, kas izgājuši cauri līdzīgai pieredzei.
Tāds bija paredzēts mans ceļš un tas izrādijās ļoti svētīgs, bet varbūt taviem bērniem vēl ir iespēja izvēlēties pašiem..

Pastiepjam roku. Esam cilvēcīgi. Saudzējam sevi.

Kristīne Om Shanti