fbpx

Velme saplūst ar otru, “apēst” otru vai padarīt par savas dzīves jēgu attiecībās

Bērniem, kuri uzaug ar uzmanības, – mīļuma, iejūtības, vecāku atbalsta un klātbūtnes sajūtas deficītu, vēlāk partnerattiecībās ir tieksme saplūst pilnībā, ienirt partnerī, izkust viņā, kļūt atkarīgam un pazaudēt sevi. Šiem cilvēkiem nav prasme aptvert, kur sākas viņš pats un kur sākas otra cilvēka robežas. Viņi sevi nejūt, neizprot, neklausās sevī, neuzticas.

Daudziem no mums bērnībā ir bijusi brīnišķīga fiziskā aprūpe – mute nomazgāta, drēbes saliktas, skolas soma nopirkta, bet absolūti iztrūkusi emocionālā tuvība ar mammu. Ir pietrūkusi silta saikne, uzticēšanās, sarunas, sirds atvērtība, kura nodrošina bērnu ar drošības sajūtu, sevis pieņemšanu.

Kontakts ar vecākiem nozīmējis – nesakaitināt viņus, nenogurdināt, laikā aiziet, lai tikai nesaņemtu aizrādījumus, lai tikai nesāk rāties, kliegt utt., jo patstāvīgie norādījumi, kritizēšana un kliegšana attīstījusi bērnā milzīgu vainas un kauna sajūtu.

Bailēs zaudēt jebkādu kontaktu ar vecākiem vai sagādāt raizes vecākiem liek bērnam ieņemt kādu no lomām, uz kuru vecāki reaģē mierpilni – liek kļūt padevīgam, izpatīkošam, jaukam, pieklājīgam mēģinot gūt jebkāda veida atzinību un uzmanību vai uzslavu. Taču tas ir liedz bērnam iepazīt pašam sevi, – apjaust sevi, sākt sevi uztvert un apzināties kā atsevišķu personību, sākt atzīt savas velmes, gribēšanu, vajadzības. Bērns burtiski ir un nav..

Pieaugot, paņemot līdzi “mugursom milzīgu emocionālo badu, iekšējā tukšumu un vientulības sajūtu, partnerattiecības, būs tā platforma, kur cilvēks ierasto loma turpinās spēlēt. Tiks prasīta no partnera 100% pieņemšana, uzmanība, velme, lai partneris apstiprina, ka nekad nepametīs, neskaitāmi apstiprinājumi, ka mīl, ka redz, dzird un velta visu savu dzīvi viņam.

Velme saplūst ar otru, “apēst” otru vai padarīt par savas dzīves jēgu attiecībās, atspoguļo to, ka pats sevi cilvēks nejūt..neuztver kā vērtīgu, neprot soļot pa dzīvi, jo no tās baidās, to nepazīst, noslēdzas no visa un visiem.
Tā veidojas neticība sev un saviem spēkiem. Ar vien vairāk noslēdzoties tiek zaudēta ticība, ka ir iespējams piepildīt savus sapņus. Tas, savukārt, audzē ticības un drosmes trūkumu.

Dzīvojot savu dzīvi caur otru cilvēku, mēs vēljoprojām esam saplūduši ar savu mammu, neesam atdalījušies ar navas saiti un izmisīgi vēlamies atgūt to, ko esam izdomājuši, ka mums ļoti, ļoti vēljoprojām vajag. Partneri tas smacē un ieved izmisumā, jo neviens pieaudzis cilvēks-partneris nevēlas būt tētis vai mamma. Normālās attiecībās abi cilvēki vēlas līdzvērtīgu enerģijas apmaiņu.

Lai atgūtu sev sevi, ir nepieciešamas terapijas un cita veida palīdzība sev. Lai nesabojātu skaistas, mīlestības pilnas attiecības, ir jāielūkojas sevī un jāmēģina sev palīdzēt tikt pāri tam, kur iespeūdām savās bērnībās.

Kristīne Om Shanti