fbpx

VIENALDZĪGI PAIET GARĀM..

Ejam pa ielām un domājam..nopietni..visi tik nopietni..neviens nesmaida.
Varbūt auksti..varbūt pieres rievā rūpes nes..varbūt sāp zobs..vai dikti jāuzmanās kaut kur neiekāpt..varbūt cepure spiež..
Varbūt es izstaroju – “neskaties”! “Nesmaidīt!”

Nesmaidam. Turamies. Esam vienoti.
Hmmm…baigi pelēki.
Kā zombēti. Traucēt arī negribas. Bet smaidu kādu ieraudzīt..Nekur. Nav.

A ja es pati pasmaidītu?! Noķertu acu skatienu un pasmaidītu?
Nu, protams, daļai es būšu dīvainis. “Sapīpējusies” vai iemīlējies vai ..visticamāk,koķetè varbūt kaut ko grib paprasit..tikai ne naudu?! 😀

Daļa cilvēku lūpu kaktiņus nespēj tā atklāti uzvilkt uz augšu. Kādam galvā notiek apstrādes prosces: tā, kas tas tikko bija? Ko vajag? Varbūt esam pazīstami? Man vajadzēja pasveicināt? utt.
Bet..iekšēji jau sirsniņā iesmaidīsies. Un viņš/viņa to paņems sev līdzi!

Aaaa..nu, jā – drosmi tam vajag!? Kā es tā izjaukšanu ierasto kārtību.. Likšu atreaģēt..neļaušu cilvēkiem tā vienkārši paslīdēt garām kā ēnām. Iejaukšos ierastā “esmu viens”, “manis nav”, “esmu neredzams” pasaulē.

Bet tā gribas dzīvot, iet pa ielu, braukt sabiedriskā transportā un darbā un visur būt starp smaidīgiem, atvērtiem cilvēkiem..

Varbūt nekaitināt ar savu smaidīšana. Tā mēs visi smuki vienoti iekš savas “ieraušanās” sevī!

Kas notiktu, ja mēs riskētu..ja kļūtu drosmīgāki? Paši. Mēs diez ļoti lielu apjukumu radītu..

Tādi dīvaini smaidīgi latvieši. Vai mums tas vispār piestāvēs?

OmShanti