fbpx

Vientulība = es nejūtu sevi.

Viens. Cilvēks ienāk pasaulē viens. Nonāk gādīgas un mīlošas vai emocionāli aizvērtas.. vai nobijušās..vai bērniņa negribējušas mammas rokās. Tieši šī pirmā cilvēka rokas un emocionālā saiknes esamība vai neesamība veidos mazā bērna izpratni par to, CIK viņš ir vērtīgs, CIK viņšir mīlams, CIK slikts vai labs. Tā veidojas PAŠVĒRTĪBA vai PAŠAPZINĀŠANĀS platforma.

Tālāk “malku piemet” skola, draugi, kaimiņi, pirmās draudzības attiecības. Bet arī šajās visās tālāk sekojošās attiecībās mazais bērns iesoļos ar to mugursomas sastāvu, to bāzi un sevis apzināšanos kā vērtīgu/mazvērtīgu/nevērtīgu, kādu ielika pašas pirmās rokas – mamma un tētis.

Kapēc cilvēki pieug fiziski, bet viņa pieaugušajā ķermenī dzīvo vēljoprojām mazs nobijusies meitene vai mazais trauksmes pilnais zēns? Nevis laimīgā, spurdzošā meitene un drosmīgais, pašapzinīgais zēns?

Tapēc, ka pie kaut kā nesaprasta cilvēkbērns apstājas. Apstājas savā attīstībā iekšēji. Sasalst un aizveras vai paliek ar vaļēju asiņojošu rētu un dzīvo, bet sajūta, ka dzīvot – tas ir ļoti smagi.

Fizika dara savu, – cilvēks aug un attīstās, bet psihe iesprūst tur, kur reiz kaut kas dikti sāpēja, kāds notikums radīja apjukumu.. Bailes nobloķē dzīvīgumu.

Mazs bērns nespēj spert tālāk fiziski un arī emocionāli soļus, kad ir nobijies un blakus nav itin neviena, kurš izskaidrotu, nomierinātu, pasargātu, iedvesmotu celties augšā, apskautu, samīļotu, iedotu patvērumu savā padusē, sasildītu un palaistu tālāk lidojumā.

Mēs visi, cilvēkbērni, alkstam pieaugt savā emocionālā spēkā, drosmē, paļāvībā uz sevi. Pieaugt.
Visi cilvēki vēlas būt drosmīgi, stipri, pārliecināti par sevi, pašapzinīgi. Visi vēlas būt veiksmīgi, veseli, pozitīvi, priecīgi, šarmanti. Ne tikai to visu tēlot, bet tiešām tā justies. Bet dzīve pierāda, ka tikai daži izredzētie ir patiesi visa augstāk minētā nesēji sevī. Un tad ir tā pārējā lielā daļa, kura alkst, cieš, atrodas upura stāvoklī, dzīvo ar izstieptu palīdzības lūdzošu roku, ir nepārliecināti par sevi..bet pats svarīgākais – ABSOLŪTI VIENTUĻI. Kā toreiz, kad bija tādi paši nobijušies bērni.

Kas liecina par to, ka pieaugšana nav notikusi: bail saņemties dzīvot tā, kā grib, apātija, aizvērtība, neuzticēšanās, nespēja ievērot disciplīnu, grūtibas nospraust skaidrus mērķus, nav atvērtības, grūti vai neizdodas izveidot attiecības.

Jo neizveidojas kontakts ar sevi, uzticèšanàs sajūta sev. Cilvēks aktīvi meklē. Sevi.

Viņš apmeklē miljons kursus, klausās iedvesmas sarunas, meklē cilvēkus, lai gūtu neskaitāmas atbildes uz neskaitāmiem sevi mokošiem jautājumiem, lasa Viedu cilvēku un veiksmīgu cilvēku stratēģiju grāmatas, ceļo uz svētām zemēm, ievēro askēzes un meklē anestēziju dažādās garīgās praksēs. Bet..tik un tā sirdi plosa. Vientulība. Un nav atbilžu šai sirdi plosošai vientulībai.

Nesaņemot atbalstu pareizajā mirklī, nesajūtot, ka atbalstu drīkst lūgt, ka ir kam lūgt, ka sapratīs, ka palīdzēs, nevis nosodīs, sarās, atgrūdīs vai izsmies, bērns izlemj ienemt kādu no uzvedības steatēģijàm, kuru izmantos pēc tam visu savu garo mūžu. VIENTULĪBA. Viņš aizver sevi ciet. Noslēdzas. Novelk stingru robežu savām emocijām, nobloķē sajūtas, sajūtu pasauli un ..sāk eksistē. Pie tam, var eksistēt gana ārēji veiksmīgi. Bet ārēji..ar prātu vēlas būt atvērts, bet realitātē to palīdz tikai alkohols. Vēlas būt veiksmīgs biznesā, bet nav drosmes uzdrīkstēties utt.

Šodien ir pilns ar dažāda veida anestēzijām, kuras cilvēki iepako smalkā papīrā un pat izskatās labi no malas: vieni meditē, lai nesatiktos ar savām patiesām sāpēm (jā, diemžēl, tā ir tāda virspusēja meditēšana, kura neatver cilvēka dziļumu), otri jogo, lai pa virsu savām neizprastām emocionālām problēmām uzliktu veiksmīguma zīmogu, citi aktīvi aicina sekot un māca citus, kas palīdz noticēt, ka aiz citu sāpēm, patšam viss ir labi un iegūtā atzinība aizver vajadzību dziedināt sevi, daži mācās, kā strukturēti piekopt dažādas prakses, zem kurām cilvēki ierokās dziļi un šķiet, ka uz to mirkli nejūt savu trauksmi un izmisumu, vēl kāds izmanto sintētisko prieku – dažādas atkarības.
Mēs daudzi turpinām spēlēt ķerenes paši ar sevi.

Patiesā apstāšanās ir atrodama zem cilvēka VIENTULĪBAS sajūtas. Vientulība. Kāda patiesībā ir vientulība? Cik mēs dziļi to izprotam?

Citiem zem vientulības var slēpties velme pēc apkārtējo atzinības un pieņemšanas.
Cits neaptver, ka viņam patiesībā ir apnicīgi bail dzīvot ar sajūtu – es šajà sabiedrībā neiederos, es neviena cerības neattaisnoju, es neesmu tāds, kā citi, es neesmu normāls, es neesmu veiksmīgs utt.
Zem vientulības var slēpties arī nespēja apzināties sevi, kā atdalītu kopumu – ķermenis, sajūtas, emocijas. Cilvēkam ir sajūta, ka ja blakus neviena nav, tad viņa arī nav.

Un ja uzzīmē koppbildi – zem vientulības dzīvo kompleksains, sevi nonocinošs cilvēks, kurš pats sev neatļauj atvērt spārnus.

Ar sev neuzticēšanos sajūtas neiedzimst. Tās iedod..nodod pieaugušie.

Vientulība = es nejūtu sevi. Es nesaprotu sevi. Es nezinu vai man patīk tas Es, kāds es esmu, ir ieradies šai pasaulē. Es ienīstu sevi. Es nespēju piedot sev, ka es nepatīku visiem, citiem, kādam utt.

Un cilvēks cieš. Kamēr vien piedzīvo atklāsmes mirkli – NE STATP CITIEM MAN JĀSPĒJ IEDERĒTIES, BET PATIKT PAŠAM SEV!
Ka ir jāatver acis un jānoņem fokuss no tā, ko grib/negrib/sagaida/nesagaida citi.
Un, visticamāk, ka visi citi dzīvo savu unikālo dzīvi par Tevi nemaz nedomājot un neko negaida, bet tavs fokuss ir iesprūdis tajā, ka citi raugās tikai uz Tavu dzīvi, būšanu.

Atgūt pašam sevi. Tādu – unikālo. Ar sajūtām, ar ievainojumiem, rētām, prasmi priecāties un dusmoties. Un visu darot no sirds un pa īstam. Atgūt sevi, tādu, kādu Tu spēj sevi redzēt, sajust, piedzīvot no iekšpuses.
Noņemt fokusu no citiem, viņu gaidām.
Atgūt sevi = atgūt pašapzināšanos.
Tad sākas jauna lappas puse.

Būt vienam – tas nav iespējams uz Zemes, jo mēs visi esam vienoti ar neredzamām enerģētiskām saitēm. Ja esam…jo kamēr vien dzīvojam aizvērti, mēs šīs saiknes nejūtam.

Om Shanti