fbpx

VISS IR ENERĢIJA, KO RADI, KO DOD, KO SAŅEM

Mūs ik dienu apkārt ir cilvēki. Daudz cilvēku un tas tuvākais komunikācijas loks atspoguļo mūsu pašu vērtību sistēmas, vēlmes un mērķus.
Bez draugiem, tuviem paziņām un vispār citiem cilvēkiem ir grūti pat realizēties. Lai ko Tu vēliesies pasaulei dot, būs nepieciešams kāds, kurš vēlēsies to paņemt pretim.
Tāda patstāvīga mijiedarbība un enerģijas apmaiņa.

Un te viss ir labi sakārtots šai pasaulē. Kaut ko mes dodam, kaut ko vēlamies saņemt. Un abi virzieni ir ārkārtīgi svarīgi. Pieņemšana dod vērtību “devejam” un tajā mirkli mes esam vienas spēles katrs savā pusē. Ja es neprotu pieņemt, es nedodu iespēju otram būt sniedzējam, but vērtīgam ar savu “devumu”.
Ja es neprotu dalīties, es liedzu kādu pieņemšanas prieku, prasmi.

Līdzsvara labad pati dzīve mūs nepārtraukti mācīs šo došanu un saņemšanu ar vienlīdz labam sajūtām piedzīvot.

Tāds pats mehānisms vai princips ir arī mūsu iekšpasaulēs. Kaut ko sevī mēs pieņemam, mīlam, priecājamies un atzīstam un ir daļa sevis, par kuru ļoti kaunamies, kurai baidāmies ieskatīties acīs, jo tad būs jāierauga tās sāpes, kuras piemiņas ar kāju un izliekas neesam..daudz centības pieliekam lai arī neviens cits to nepamanītu – bailes, fobijas, rakstura īpašības, slēptas velmes, vājības utt.

Mūsos ir kā saule, tā telpa bez saules. Taču tas nenozīmē, ka kādai no šīm telpām ir uzraksts – “labā” un “sliktā” istaba.
Tās abas telpas kam kalpo. Un par cik tā ir Tava iekšpasaule, tad tas abas kalpo tev. Viena dod spēku un enerģiju, lai otrā gaismu ienestu.
Vienā Tu priekā dziedi, otrā Tu ej mācīties.

Abas šīs Tavas puses ir ārkārtīgi jaudīgas. Un viena otru papildina.
Mums vienlīdz daudz mīlestības ir jānes sev līdzi uz abām šīm mūsu daļām.

Lai līdzsvara sajūtu piedzīvotu ārpasaulē, tas iesākumā ir jārod sevī. Visbiežāk šo bezizejas sajūtu..sajūtu, ka nav pamats zem kājām..trūkst pārliecības..nav ticības sev utt., tam saknes dzīvo iekšējā sadrumstalotībā. Kad Tu mēģini izdzīvot uz vienas savas daļas – “labās” rēķina. Un otru esi aizbarikādējis, noliedzis, izslēdzis, pat sadusmojies uz to.

Dievs nav kļūdījies radot zemi, dabu, sauli, cilvēku. Un arī šī brīnumainā cilvēka iekšpasaules uzbūve nav kļūda. Tevī ir divas daļas. Un kad Tu abas savas šīs daļas spēsi vienlīdz iemīlēt, pieņemt, atzīt – tu kļūsti ļoti spēcīgs sevī, centrēts, stabils.

Pieņemšana.
Nav jēgas mācīties pieņemšanu par šo jēdzienu lasot viedas grāmatas. Mūsu uzdevums ir pieņemt pašiem sevi visu. Pieņemt arī šo daļu, kurā slēpjas pieredzēto sāpju mācību grāmatas. Mums pašos ir iekšā veselas bibliotēkas no kurām mācīties.
Pieņemt otru spēj tikai tas, kurš to ir izdarījis ar sevi pašu.

Kā to izdarīt?
Sarunas ar sevi ir visdziedinošakās.
Iesākumā sākt runat par to, ko Tu jūti. Ar sevi. Tad iemācies ar to dalīties ar citiem cilvēkiem.
Tev noteikti blakus ir kāds, kurš tevī ne tikai klausās, bet arī dzird..

Bet visupirms ir jāsaprot – priekš kam man to vajag. Varbūt iekapsulētās sāpes ir tik ļoti īpašas un noteikti īpašākas par citu cilvēku pieredzētām sāpēm, ka dēļ tām ir vērts slimot, dzīvot ciešot, neļauties mīlestībai, atteikties no prieka dzīvē un pat nomirt ātrāk par atlikto laiku. Varbūt, ka sevis visa ieraudzīšana un pieņemšana ir mazāk jēdzīga par rūguma un īgņuma pilnu dzīvi, kurā atbildību par visu var novelt uz citiem…
Varbūt, ka dzīvot aiz nemazgātiem logiem ir drošāk..

Rīta pārdomās

OmShanti