Pirmais līmenis: MAN IR VAJADZĪGA MĪLESTĪBA.
Tas, protams, ir maza bērna līmenis. Mazulis ir izsalcis un pats nespēj remdēt savu izsalkumu.
Mazliet pieaugušākam bērnam gribas saņemt no apkārtējiem apliecinājumu: tu mani mīli? Tiek pieprasīts caur dažādiem pierādījumiem apstiprināt mīlestību.
Otrajā līmenī: ES SPĒJU MĪLĒT.
Šis jau ir pusaudža līmenis. Notiek pagrieziens no mīlestības ņemšanas uz iepazīšanu, ka arī es pats spēju mīlēt kādu, izjust mīlestību. Tas nozīmē, – dot, dalīties, atdot kaut ko no sevis.
Šīs sajūtas apbur daudz stiprāk, kā apziņa, ka kāds mīl mani.
Vajadzība mīlēt kādā brīdī ikvienam cilvēkam kļūst par nepieciešamību.
Trešais līmenis: ES MĪLU SEVI.
Izplatot savu mīlestību uz citiem, cilvēks uzzin, ka var mīlēt arī pats sevi. Šīs stadijas priekšrocības pār divām iepriekšējām slēpjas sekojošā: Tev nav vajadzīgs neviens ne, lai gūtu mīlestību, ne lai to dāvātu. Tu pats esi savas mīlestības avots.
Sekojoši, – vairāk nav bailes atvērties mīlestībai. Cilvēks ļaujas mīlestībai , kuru izjūt sevī un iepazīst mīlestību uz sevi pašu.
Ceturtais līmenis: MĪLESTĪBA UZ VISU PASAULI.
Tā ir bezgalīga mīlestība. Cilvēks, kurš ir iemācījies saņemt un atdot mīlestību un mīlēt pats sevi, izplata mīlestību ap sevi it visur, kur atrastos. Un tieši tāpat to arī saņem atpakaļ. Cilvēks nav atkarīgs no citu mīlestības, nealkst tikt mīlēts, necenšas būt mīlestības cienīgs. Cilvēks apzinās, ka viņš ir mīlestība un viss ir mīlestība. Tā ir augstākā mīlestības apzināšanās forma. Tā ir patiesa brīvība.
