Skaista pievakare. Skaistas telpas.
Sievietes savākušās prāvā pulkā. Priekšā stāv džentlmenis, kurš apņēmīgu sejas izteiksmi uz tāfeles zīmē punktu pēc punkta:
• kā sievietei kļūt tikumiskai, paklausīgai
• kā pareizi iedvesmot vīru, būt atbalstošai un iejūtīgai sievai
• kā īstai sievietei ir jāģērbjas/ko nedrīkst ģērbt
• kā jārunā
• ko nedrîkst ēst un dzert/ko nedrīkst ēst un dzert
• kādas attiecības ir jābūvē ar vīra vecākiem
• kā jāaudzina bērni un kā pareizi jālūdzas…
LAI…
Lai viņa izkalpotos Dieva acīs labu vīru, uzlabotu savu sievietes karmas un saņemtu labvēlību no Visaugstākiem.
Šajā visā jau ir iepakota pārliecība, ka sieviete defoltā piedzimst nepietiekama, ka Visums kļūdās tieši sievieti palaižot uz Zemi. Un tamdēļ sievieti ir jāpārveido, jāpadara pareizu/pakļāvīgu. Jo kāpēc gan sievietei māca sevi lauzt, nevis iepazīt…sevi pārveidot, ne pieņemt..padarīt sevi labāku, bet ne īstu?
Paklāvīgiem cilvēkiem vajag vadītāju. Bet tam, kurš ir pašvērtīgs, – tas spēku redz pats sevī. Un tur arī mīt katra Dievs vai Visums vai avots.
Tai brīdī gar logu pagāja ļoti koša Sieviete..
Ārkārtīgi skaista Sieviete. Viņas gaita bija brīva, ķermeņa kustības maigas un līganas. Viņa smaržoja pēc pašapziņas un mîlestības uz sevi. Viņas apģērbs un rotas atspoguļoja izcilu gaumes sajūtu un to, ka viņas ķermenis nav mazāk vērtīgs par tā saturu. Viņa nesa vismazāko rokassomiņu, jo smagumus nes viņas vīrs. Viņa ir iznākusi pastaigā, jo viss ir apdarīts, vīrs darbā un bērni skolā.
Viņa saprot, ka tikai viņa ir atbildīga par savu iekšējo stāvokli. Jo tikai tad, kad ir harmonijā pati ar sevi, ir pilna enerģijas un spēj aptvert ar savu mieru un mīlestību ikvienu, kas nonāk viņas laukā.
Viņa mīl. Sākumā sevi, tad partneri, bērnus, vecākus.
Viņas dzīvē nav nekā pareiza..viņa mīl tā, kā viņai mīlās.
Viņa nekad nav vēlējusies dzīvot pēc kāda “pareizi” vai likumiem, kuris izdomājis cilvēks parakstoties – Dievs.
Viņu vada viņas sirds – kas mani padara mierīgu, laimīgu, piepildītu?
Tepat aiz stūra kādā skaistā kafejnīcā viņa tūliņ izbaudīs tasīti latte ..tā it kā dzertu to pirmo reizi savā mûžā..
(Kafija labām meitenēm ir aizliegto produktu sarakstā).
Bet viņas dzīvē ir tik daudz garšu, krāsu un sulīguma..ka visi atskatījās. Uz viņas enerģiju atskatījās!
Viņas sarakstā ir prieks, labsajūta, mīlestība, pašcieņa. Viņa mīl sevi. Un apzinās, ka ar viņu viss ir kārtībā.
Viņa neiet uz kursiem apgūt punktus, kuri patiesībā liek attālināties no savas būtības un kuru mērķis ir izkalpoties vīra un Dieva atzinību. Viņa, nez kāpēc, skaidri zin, ka Dievs un Visums viņu mīl. Mīl un tàpēc viņa ir šeit, uz Zemes. Mīl bez nosacījumiem. Mīl tādu, kāda viņa ir.
Viņā nav tādu greizu pārliecību, ka Dievam vajag izpatikt un ka Dievs mīl cilvēku ar daudziem nosacījumiem.
Ar Dievu viņa runā savā valodā. Jūtas sadzirdēta un dzīvo paļāvībā.
Viņa sevi mīl un zin, ka savam partnerim ir partnere, ne māte vai kalpone un viņi ciena viens otru par to, ko redz viens otrā. Saviem bērniem viņa ir mīloša un cienījama māte, ne sieviete, kura audzina bērnus caur sveša cilvēka sarakstītiem punktiem.
Viņa spēj just un viņa ir viņa, – tās ir viņas atslēgas.
Visas meitenes auditorijā pagrieza galvu un atskatījās uz viņu..apburošo sievieti ar visskaistāko enerģētiku. Bet tikai viena saprata..ka virziens, kurā viņa meklē īstās atbildes, nav vairāk viņas virziens.
Sevī ir jāieskatās. Tikai sev ir jāder. Sevi ir jāiemīl kā dārgakmeni..
Katrā dzīves brīdī mēs atrodam to, ko piesaista mūsu apziņa. Visi ceļi tik un tā ved vienā virzienā, taču pa dažādiem līkločiem un taisnēm.
Bet Dievs un Visums – tas nav tirgus.
