To sauc par iekšējo briedumu:
* Kad cilvēks pats skaidri zin, – kas es esmu, kas kas ir manas vērtības, skaidri apzinās arī savas ēnas puses un ir sevi pieņemošs.
* Kad cilvēks spēj pats sevi akceptēt un pieņemt, mīlēt un cienīt, viņš nepadara sevi par atkarībnieku no apkārtējo cilvēku vērtējumiem, viedokļiem, attieksmes un velmes viņu mīlēt vai nē.
* Kad cilvēks atļauj sev būt un citiem būt par to, kas izvēlas būt. Nav nepieciešama nekāda cīņa, nav atkarības, nav sāpju, nav pierādīšanas vai dusmu par kāda nemīlestību. Kad ir sevis akcepts, tad automātiski notiek citu akcepts.
Un dažreiz tas maksā ar atvadîšanos. No tavas dzīves aizies tie, kam …tu neesi svarīgs. Un to ir jāprot pieņemt. Mūsu uzdevums bav derēt, patikt vai atbilsti citu gaidām.
Aizies no dzīves tie, kam svarīgi, lai tu esi vājš, vadāms, kontrolējams, manipulējams..lai tu pazaudētu pats sevi. Jo viņam tu neesi svarīgs, tikai noderīgs.
Saudzē sevi.
Tu te neesi pakalpojums. Tu piedzimi, lai sākotnēji apgūtu pats sevi.
Tam, kurš patiesi mīl tevi, tam, kuram esi svarīgs un īpašs nav nepieciešama tava pazemība un apliecinājumi, ka spēsi attaisnot viņa mīlestību, ka esi vērtīgs, labs un viņa mīlestības cienīgs.
Tam, kurš nespēj mīlēt – kāda starpība, cik ļoti tu centies… viņš taču tev visu jau ir pateicis caur attieksmi, rīcību, vārdiem. Bet cik daudz mēs ieguldamies tieši tur, kur mūs nemîl…
Tas esi tu, kurš cenšas…padara sevi pazemīgi, sāc locīties, iepatikties, vēlies derēt, centies panākt otra atvēršanos un patikšanu. Tie ir tavi trūkumi, tā ir tava trauma, bailes, neticība savam vērtīgumam, kas liek šādi uzvesties.
Mīlot to, kurš tevi nemīl, tu pazaudē divus cilvēkus vienlaicīgi – pats sevi un to, kuram sirds ir cieši aizvērta.
Pieņem faktu, ka nevienam cilvēkam uz zemes nav PIENĀKUMS tevi mīlēt. Mîlestība nenotiek galvā, tā vai nu ir atvērta sirdī vai nav. Mīlestība vienkārši notiek starp cilvēkiem. Vai nenotiek. Bet tai nav jādzenas pakaļ.
Vainas sajūta un mazvērtība liek cilvēkiem izmantot stratēģiju – izpatikšanu. Vaina neļauj nederēt, nepatikt kādam. Vaina ļoti sāpīgi griežas krūtīs, kad kāds atļaujas nemīlēt, aizgriesties, pamest, nodot, ignorēt. Vaina. Ne mīlestība.
Vaina un mīlestības trūkums pašam uz sevi liek krist uz ceļiem to priekšā, kuri ir auksti, vienaldzīgi, klusi, atgrūdoši.
Ar vainas sajūtu, mīlestības trūkums uz sevi un mazvērtību ir sevī jāsadziedina, ne jācīnās ar nemīlestību vai nepatiku citos.
Visas sāpes rodas mirklī, kad mēs kāda cilvēka nemīlestībai cenšamies pierādīt, ka viņš ir kļūdījies.
Izpatikšana nav mīlestība. Tā tiek spēlēta spēle – varbūt man izdodas mainīt tavu sirdi, pagriezt to savā virzienā..
Patiesa Mīlestība neprasa pierādījumus. Tā vai nu ir vai tās nav. Un šo faktu vienkārši ir jàprot akceptēt.
Ieguldi savu enerģiju cilvēkos, kur tevi mīl, tā vietā, lai lasītu uzmanības kripatiņas no cilvēkiem, kuri skaidri parāda, ka tu neesi viņiem svarīgs.
Pārstāj izlūgties atzinību no katra, kurš mīlēt negrasās, negrib vai neprot. Neliec un nepiespied citus sevi mīlēt. Ieguldies tur, kur mīl viegli.
Ieguldies cilvēkos, ar kuriem veidojas cieņas un mīlestības pilna saikne. Mīli cilvēkus, kuri ir atvērti tavai mīlestībai un draudzībai, un mīlestībai vispār. Beidz klauvēties pie aizcirstām durvīm. Pārstāj pārstāj ubagot.
Saudzē sevi. Tu šeit esi sevis dēļ.
Tam, kurš ir iepazinis sevi, ar sevi izlīdzis, sev tuvu nonācis, ir absolūti vienalga vai viņu mīl. Ir mazsvarīgi, ko par viņu domā, runā citi, vai viņš patīk vai nepatīk, der vai neder kādam. To sauc par iekšejo briedumu – es pats zinu sevi. Es pats uzņemos atbildību par sevi, arī sevis mīlēšanu. Ar prieku un mīlestību atbildu apkārtējo mīlestībai un lieku mierā citādākas cilvēku izvēles.
Līdz ar iekšējo briedumu atnāk milzīga brīvība, – cilvēkam der viņa dzīve, der viņa izvēles, viņa sajūtas, velmes un ar to ir gana. Kad tu pats sev deri, tu esi iedevis sev atļauju dzīvot.
Saudzē sevi un Mīli sevi
