Kamēr patīkama komunikācija – tā ir abpusēja enerģijas apmaiņa, abpusēja ieinteresētība vienam otrā, empātija, atbalsts, cieņas izrādīšana, manipulācijai nav mērķis, lai labums vai ieguvums būtu abos virzienos.
Manipulatīvas dabas cilvēks neuzņemas atbildību par to, kā viņš izturas pret citiem cilvēkiem, taču pieprasa atbildību no apkārtējiem.
Manipulators izmanto cilvēku labestību, emocionālo jūtību, trauslumu, lai gūtu virsroku, varu, lai saglabātu un noturētu savu pozīciju, kurā viņš jūtas augstākstāvošs, varenāks un “lielāks” par visiem.
Manipulatoram ir ierasti izmantot ultimātus un iebiedēšanu komunicējot, taču viņš ļoti labi redz un saprot, ar kuriem cilvēkiem, to var atļauties darīt un cik tālu var iet.
Manipulators ļoti baidās “uzrauties” uz cilvēkiem, kuri var atmaskot viņā esošo mazvērtību un nepārliecības sajūtu, kurā viņš patiesībā konstanti atrodas.
Pazemošanu, paķeršanu, it kā jokojot (taču viņa joki ir gana brutāli, rupji, aizskaroši, jokos ir otra cilvēka cieņas vai vājo vietu aizskaršana), smalkus jaukā balsī izteiktus “komplimentus” manipulators izmantos tikai ar tiem cilvēkiem, par kuriem viņš skaidri zin, ka:
• viņi nespēj aizstāvēt savas robežas
• kuri uzskata, ka tā ir viņu vaina, ka tā pret viņiem izturas
• kuri ir pilni ar bailēm
• viņi nav iekšēji stipri un neatļausies pret manipulatoru nostāties
• kuri ir finansiāli vai citādi atkarīgi no manipulatora (vīrs, boss, dēls utt.)
• kuros ir aizliegums paust neapmierinātību, savas dusmas.
Manipulatoram ir tikai viena komunikācijas forma – manipulācija. Nav mirkļi, kuros manipulators manipulē vairāk/mazāk un kuros, nemanipulē. Nepastāv tāda dalījuma. Vienīgā komunikācijas forma ir MANIPULĀCIJA. Tamdēļ manipulātors atrodas pastāvīgā kontrolē, pastāvīgi kaut ko plāno, analizē, cenšas panākt, dabūt, sakoriģēt savam labumam. Manipulātors nekad neatslābst un ir ļoti možs.
Un ar to arī viss ir izteikts, – nemeklējiet “tukšos logus”, pārstājiet attaisnot to, kapēc viņš vai viņa – nabadzīte, par tādiem ir palikuši. Katrs cilvēks izvēlas to uzvedības stratēģiju, caur kuru veidot kontaktu ar pasauli vai gūt sev labumu. Tātad, tā ir cilvēka apzināta vai neapzināta izvēle – būt manipulatoram un labot vai mainīt kaut ko. Tā ir katra paša atbildība.
Manipulatora komunikacijas pamatā guļ skaidrs viņa mērķis – sasniegt savu mērķi, panākt savu labumu caur citiem cilvēkiem.
Piemēram, panākt, ka otrs sajūtas vainīgs, panākt, ka otrs sāk dusmoties un zaudēt iekšējo līdzsvaru un sāk zaudēt ticību sev, tātad – kļūst vājš, nokaitināt, lai izsmietu utt.
Jo, tikai pateicoties tam, ka otrs ir vājš, manipulators spēj saglabā iluzioro varenību un varu pār otru.
Pazemojot, aizskarot citus manipulators uz mirkli spēj samelot sev, ka viņš ir kaut kas.
Manipulatoram ir talants apkārtējos iedvest vainas sajūtu. It sevišķi mirklī, kad kāds atļaujas nospraust savas robežas.
Tamdēl pašapzinīgus civēkus manipulators diez ko labi nepacieš savā tuvumā, jo tos nevar pakļaut sev.
Sava izdevīguma gadījumā manipulators var kļūt melīhs, izlikties, izvēlēties citu, sev drošu komunikācijas formu, lai nenodotu un neatmaskotu sevi. Tā ir izpatīkoša, izdabājoša, visādi nedabīga manipulātora uzvedība. Tas manipulatoram ir milzīgs stress – noturēt “savu seju”.
Manipulators bieži kritizē citu lēmumus, lai cilvēki sāktu šaubīties sevī un savos lēmumos. Tas labi strādā, lai sev paturētu titulus – es nekad nekļūdos, es esmu stabils, es sevi nekad neapšaubu. Šāda uzvedība izstaro magnētisku pašapziņu un harizmu, uz ko daudzi apkārtējie uzķeras. Kas, protams, patiesībā tā nav. Tā ir tikai teicami atstrādāta spēle.
Bailes
Atbildība
Vaina
Šos trīs faktorus vienmēr varēs atrast toksiskās attiecībās.
Manipulators neuzņemas Atbildību un pastāvīgi pārliek to uz partneri, piesaucot pie partnera pienākuma apziņas un iedvešot Bailes.
Lai nepiesaistītu sev manipulatorus, strādā ar Vainas un Kauna sajūtām sevī un Bailēm – paust sevi, nospraust robežas.
Kristīne Pabērza