fbpx

Mīlēt sevi…

 

Tas taču ir egoisms! Nav ko tīksmināties par sevi! Izcelties – tas ir slimi, slikti. Patmīlība!

Cik daudz šodien lasām, zinām par to, ka sevi ir jāmīl un cik daudz zināšanu ir mūsos ieliktas jau gēnu līmenī, ka mīlēt sevi – tas nav īsti pareizi, tas nav labi, var būt pat bīstami..utt.

Jā, mūsu dzimtās ir tādas atmiņas, ka tos, kas “izleca”, ātrāk pamanīja, arī izsūtīja un citādi izrēķinājās. No tejienes arī daudz baiļu nāk, kas iesētas guļ zemapziņā. Un tie tiešām bija smagi laiki, mums pat netverami.
Bet ir laiki mainījusies un šodien “mīlēt sevi”, nozīmē – atļaut sev būt par sevi pašu.

Kā atšķirt patmīlību no sevis mīlēšanas?

Patmīlīgam cilvēkam nav nekā cita, kā tikai viņš pat sev – es esmu visskaistākais, vislabākais, visgudrākais, visveiksmīgākais.. Es esmu VISS…visss..viss..

Patmiligs cilvēks ir tik ļoti ieciklējies uz sevi (uz ilūzijas uzturēšanu par sevi, savu varenību), ka viņam nav nedz laika, nedz velmes redzēt citus cilvēkus. Viņam, līdz ar to, nav nekādas citas mijiedarbības ar blakus esošiem, kā tikai salīdzināšanās funkcija – par kuru es vēl neesmu labāks..

Patmīlība ir milzīgas bailes un vistiešākais sevis nemīlēšanai atspoguļojums. Un cilvēks atrod izeju – izdomā sev paštēlu, pieķeras tam un sāk to uzturēt visiem līdzekļiem.

Patmīlību un uzburtais tēls “vissss..” ir jāuztur. Tas prasa daudz enerģijas. Visa viņa enerģija aiziet, lai uzturētu “vislabākā es” ideju, lai pilnveidotu savu visskaistāko, jauneklīgāko seju (procedūras, injekcijas utt)..savu talantu(pastāvīgas mācības)..hobiju..karjeru..statusu utt.
Un šāds cilvēks nav spējīgs dzīvot atvērti, dalīties, būt dodošs. Tā ir it kā mīlestība uz sevi, bet mīlestība nekad nav neiet virzienā..

Cilvēks, kurš mīl sevi, mīl arī visus citus cilvēkus. Viņš dzīvo realitātē.
Mēs esam visādi un nepieņemot, noliedzot vai aizslēpjot savu ēnas pusi aiz sevis idealizācijas, mēs kļūstam tikai mākslīgāki un vairāk attālinamies no sevis patiesā.

Mēs varam skaitīt mantru: “es esmu visss…” un tas palīdzēs uzturēt pašuzbūvetu varenības tēlu. Tas var likt cilvēkam justies uz mirkli pārākam par citiem. Un kādreiz kādam cilvēkam vajag iziet arī šādu pieredzi. Taču realitāte ir tāda, ka tas, kurš patiesi sev tuvāk ir nonācis, tas dzīvo bez stresa un trauksmes attaisnot citu acīs savu varenību. Tad nav vairāk nepieciešamības tērēt enerģiju, lai noturētu jebkādu tēlu savās un citu acīs.

Nebaidies mīlēt sevi. Tas ir dabīgi mūsos ielikts.

Cilvēks, kurš mīl sevi, dzīvo priekpilni, atslābis, viņš ir pieņemošs, atvērts un reāls. Viņš redz sev apkārt cilvēkus, vēlas dalīties savā siltumā un miledtībā. No šāda cilvēka staro patīkams siltums, vieglums, īstums un tas ir pat dziedinoši. Mīlestība nav mākslīga..tā dzīvo mierā.

Pārdomās
OmShanti

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligāti aizpildāmie lauki ir atzīmēti *