Reiz dzīvoja jauka maza meitene, kurai bērnībā iemācīja, ka ja viņa visu dara pareizi, tad viņu mīlēs.. Meitene izauga. Viņa izvēlējās nēsāt pareizo matu griezumu, iegādājās pareizu abģērbu, pat pareizu nagu formu. Viņa bija apguvusi pareizu stāju un pareizas roku kustības, pareizi turēja galda piederumus un pareizi izteicās pie galda. Viņa izvēlējās pareizus draugus un pareizas satikšanās vietas.
Viņa pareizās vietās smaidīja un pareizās vietās prata demonstrēt empātiju. Draugi viņu cienīja par to, ka viņa bija paredzama, ērta, atsaucīga..un visi, saglabājot cieņu pret stingrām nospraustām robežām, neatļāvās pietuvoties. Līdz ar to, draugi līdz galam viņu nepazina un nezināja, kas notiek viņas iekšējā pasaulē.
Viņa apguva pareizo izglītību, atrada pareizu darbu, vēlāk izvēlējās vispareizāko no iespējamiem vīriem, apguva jaunāko literatūru un ļoti pareizi centās audzināt savus bērnus. Visi ģimenē uzvedās pareizi, – viens otru netraucēja, pareizi pildīja pienākumus un dzīvoja emocionāli aukstā, bet fiziski paredzamā pilī..
Viss viņas fokuss bija vērts uz sevis kontrolēšanu un pareizu rīcību, uzvedību, attieksmi.
Viss viņas dzīvē šķita ļoti pareizi apkārtējiem un arī viņai pašai tā likās, taču..nez kāpēc, viņu aizvien spēcīgāk pārņēma apātija un vienaldzība uz visu tik pareizo, kas bija viņas dzīvē.
Līdz vienudien pazuda jebkāda garša dzīvei un nepārgāja ieilgušais rudens drūmums ..un domas galvā sāka nākt tādas nepatīkamas, baisas un nepareizas.
Viņai nācās aiziet pie pareiza psihiatra, kurš izrakstīja pareizus antidepresantus un nosūtīja pie ļoti dzīva un silta terapeita, kurš viņai paskaidroja: – CILVĒKUS LAIMĪGUS NEPADARA TAS, KAS IR “PAREIZI”, BET GAN TAS, KAS CILVĒKAM PATĪK!
Bet, lai uzzinātu, kas patīk un nepatīk ir jāiemācās to sajust sevī. Tātad – sevi just, saprast, dzirdēt un respektēt ir jāiemācās.
To Nav iespējams ZINĀT, bet TO ir iespējams SAJUST, – kas tieši Tev vislabāk der un neder, ko tieši Tu vēlies, kas tieši Tev patīk, kas sniedz piepildījuma sajūtu, kas iepriecina, kas dod baudu tieši Tev. Un arī, kas rada pretestību, riebumu, nepatiku.
To visu ir jāiemācās sajust sevī, ne prasīt savai galvai. Katra indivīda iekšējās pasaule ir miljons vērta, kad tā tiek atklāta, cienīta un izpausta.
Mēs, šai vienā realitātē, varam iepazīt tik daudz skaistas citu cilvēku realitātes, tā papildinoties, augot, paplašinoties. Stāvoklis “LAIMĪGS” – tā ir sajūta, ne ideja galvā.. Dienas pārdomas..
Kristīne Pabērza