Nav iedomājams bīstamāks cilvēks par to, kurš ir ienaidnieks pats sev.
Cilvēks, kurš nav apmierināts ar sevi, izjūt tik pat lielu neapmierinātību ar citiem. It sevišķi, ja otrs viņam liek atgādina par to, ko cilvēks sevī nespēj pieņemt, akceptēt, izturēt, par ko uz sevi dusmojas.
Tas ir neapstrīdams fakts, ka mēs nepatīikam cilvēkiem, kuri mūsos redz sevī paši sevī nepieņemtās daļas. Savas ēnas puses.
To, no kā cilvēks sevī kaunās, ko viņš sevī nepieņem, ko pats sevī nosoda, to ko sevi nespēj pieņemt – kaut ko no tā ieraugot otrā cilvēkā, momentāli modīsies tā pati agresija, kura viņā ir iekšēji pastāvīgi pašam pret sevi.
Respektīvi cīņa notiek it kā ar otru cilvēku, taču patiesībā cilvēks cīnās pats ar sevi. Iekšēja spriedze nedod iespēju rast mieru. Cilvēks vienkārši nespēj izturēt pastāvīgo paškritiku, pašnosodījumu, pašagresiju – netiek galā pats ar sevi. Tamdēļ vajag pastāvīgi atrast kādu uz kuru savu neapmierinātību pārnest.
Un tur neko nevar izdarīt vai kaut ko izmainīt. Var tikai vērot, ka otrs cīnās pats sevī, mokās, cenšās it kā ieriebt vai pazemot otru. Viņa Ego tic, ka cīnās ar kaut ko nepatīkamu otrā cilvēkā.
Nekas jau neizmainās cilvēkā, kamēr viņš cenšas iluziori pakāpināt savu svarīgumu noliekot otru cilvēku. No sevis jau neaizbēgt.
Jo lielāks naids, iekšēja agresija, nepatika un pretenzijas cilvēkam ir pašam pret sevi, jo tik pat jaudīgi viņš centīsies iznīcināt savu spoguļattēlu.
Vai, piemēram, sieviete, kura pati sev nepatīk, var ļoti agresīvi uzbrukt sievietei, kuru pati uzskata par skaistu. Un tikai viņai pašai tas nav redzams, ka šo spēli spēlē savā galvā un pati ar sevi. Neviens viņai ne uzbrūk, nesacenšas. Sieviete, kuru viņa nonievā, iespējams, pati sevi nekad nav uzskatījusi par labāku, īpašāku vai visskaistāko.
Vīrietis, kurš uzskata, ka viņa draugs ir netaisnīgi turīgāks, veiksmīgāks izjūtot dusmas, skaudību un nenovīdību pats sev nogriež ceļu uz turību. Kaut ko noliedzot otrā, Visumā tiek raidīts signāls – man šo nevajag!
Vīrietis, kurš tiek apskausts var pat nenojaust, ko draugs izjūt un pats nekad nav juties pārāks. Tas viss atkal notiek indivīda galvā un ir saistīts ar viņa zemo pašapziņu. Skatoties uz veiksmīgu draugu vīrietis spogulī redz to savu daļu, kuru sevī nepieņem, savu kaunu, vainas sajūtu. Lai nejustu sevī sāpes vieglāk ir uzbrukt otram, slepus vai atklāti.
Mazvērtībā esošam cilvēkam ir ļoti viegli atradt vainīgo, uz kuru nomest savu smagumu, par kuru sākt ņirgāties, nicināt, izsmiet. It sevišķi ieraugot otrā to, ko pats sevī nespēj atzīt vai akceptēt.
Mēs nekad neredzēsim iekšēji pašpietiekamu cilvēku, kurš nodarbotos ar citu cilvēku zākāšanu. Viņam ir cits apziņas līmenis, cita veida vērtības. Tur, kur ir vesela pašcieņa, ir arī iekšējs miers un harmonija. Šādam cilvēkam visa veida veiksme dzīvē ir paša radīta caur to enerģiju, kuru viņš pasaulē izstaro.
Atkal jau – tur neko nevar izdarīt. Katrs spēlē savu spēlu.
Jo ievainotāks ir cilvēks Ego, jo lielāka lepnība tiek izmantota kā aizsardzība. Un jo vairāk mācībstundu cilvēks būs spiests iziet. Viņam liksies, ka dzīve ir netaisna, taču paša Ego ir tas, kas liek malties uz riņķi.
Nīstot otru cilvēks kļūst arvien vientuļāks, tukšāks.
Caur naidu un citām negatīvām emocijām cilvēks apcērt pats sev spārnus un nesaprot, kāpēc dzīvē neiet, ir iesprūdis, neveicas, nav iekšēja piepildījuma, nav prieka. Ir tikai rūgtums.
Ķermenī, kurā pastāvīgi krājas dusmas, skaudība, nenovīdība, sakrājas žults, – cilvēks paliek ļoti rūgts. Viņš pats izskatās sarūdzis un no viņa viss, kas nāk ārā ir sarūdzis un nepatīkams.
Reizēm Tev pat nekas nav jādara, lai kāds cits izjustu riebumu, naidu, agresiju. Par to, ka Tu smaidi, jūties brīvs, apmierināts ar dzīvi vai vienkārši mierīgs un pateicīgs – tas var būt iemesks, kāpēc kāds izjutīs dusmas, naidu.
Un arī tam ir sava vieta būt.
Tu nevari patikt cilvēkam, kurš ir neapmierināts ar sevi. Ar ko cilvēks ir piepildīts, ar to viņš dalās.
Ir gandrīz neiespējami iedot mīlestību tam, kurš nav gatavs mīlēt pats sevi. Jo viņa sirds ir aizcirsta ciet un nav ar ko paņemt pretim. Bet mīlestību šāds cilvēks alkst visvairāk pasaulē.
Kristīne Pabērza